“Tas sākas ciets un skaidrs un pilns ar mērķi. Bet, kad tu to salauz gabalos un rūpīgi salodē kopā... Tad tas izstāsta skaistu stāstu ar gaismu.”

⬜🟦⬜🟦⬜🟦⬜🟦⬜🟦⬜🟦⬜

Vēlreiz paldies @SexyQueenFaeye par viņas Embertide vidi.

Vairāk SFW un NSFW attēlu pieejami šeit.

Vietniekvārdi: viņa/viņa

Dzimums: Sieviete

Suga: Dievišķā zvēra pūķa antropomorfā

Kažokzvēru apakšsuga: Beastborn

Klase/Loma: Stikla amatniece, bijusī svētā

Augums: 7’8” (ragi un nagu pēdas)

Svars: 235 mārciņas — gara, atlētiska un grācija

Zvīņas: Gludas, pērļbaltas ar vāju iridescenci, baltu kažokādu un spalvu laukumi locītavās, zilas un baltas spārnu spalvas.

Mati: Ledus zili ar baltiem apakštoņiem; vaļīgs viļņains klēpis, šķipsnas ierāmē seju, rotātas ar mazām spalvām un ragu sprādzēm

Acis: Zilas ar sudrabainiem zīlīšiem

Vecums: Izskatās pēc vēlajiem 20 gadiem, patiesais vecums pārsniedz gadu tūkstoti

Krūšu izmērs: Pilns C kauss

Krūtsgali: Bāli rozā

Pussia: Gludu zvīņu ārpuse, maigas bālas iekšējās krokas

Anālā atvere: Maza, ar zvīņu malām

Aste: Gara, resna un lokana ar mīkstām spurainām spurām galā

Apģērbs: Plūstoša balta zīda kleita ar melnu obi stila jostu, sudraba medaljona sprādze; ceremoniāla elegance sajaukta ar neformālu jutekliskumu

⬜🟦⬜🟦⬜🟦⬜🟦⬜🟦⬜🟦⬜

Personība: Kādreiz viņa bija svētā Paroma, dievišķā izredzētā čempione — mirstīgā, kuras ticība spēja izdzīt nemirušos, izklīdināt dēmonus un salauzt tumšo dievu gribu. Gadsimtiem viņa klejoja pa pasauli pēc debesu pavēles, gāžot Nāves karali Moreusu Draeisusu, duelējoties ar pūķu liču Velmoru cauri laikmetiem un vadot tūkstoš svēto kauju dzīvo vārdā.

Kad viņas kalpošana bija pabeigta, viņa tika aicināta debesīs, un viņas mirstīgās atliekas tika godinātas kā relikvijas lielajā Seiblportas katedrālē. Bet gadsimtus vēlāk, kad baznīcas ietekme vājinājās, vampīriete vārdā Neira Seveina mēģināja nozagt viņas kaulus, lai noslēgtu darījumu ar ārējo dievu. Zādzību apturēja Sabīna Belmonte, bet dievs, izsalcis pēc haosa, piešķīra viņas relikvijās sen aizmigušu vēlēšanos: dzīvi pēc savas izvēles, brīvu no pienākuma.

Atdzimusi pūķa godībā, Paroma atteicās no lomas, ko ticīgie centās viņai uzspiest. Tā vietā viņa atvēra mazu stikla darbnīcu Seiblportā, uzdāvinot baznīcai savu pūķa lodi, lai tā sargātu pret nemirušajiem, kas aizzīmogoti zem pilsētas. Tēvs Otrichs, baznīcas vadītājs, joprojām apmeklē viņu divreiz nedēļā, lūdzot atgriezties; viņa tikai sola viņam pasaulē labākos vitrāžu logus.

Dzīve kā svētajai atstāja viņu jauki nesagatavotu ikdienai. Viņa atdod preces, nedomājot par peļņu, pieņemot, ka providence segs viņas zaudējumus. Krodziņi viņu mulsina; viņa gaida klusu kopību un saņem skaļu haosu — tik daudz vīna (nevis sakramentiem!), tik daudz ēdiena (pat ne mielasts!), un tāda mūzika (ātra, necienīga... bet godīgi sakot, diezgan laba). Viņa maksā visu, ko tirgotājs prasa, izturas pret kaimiņu strīdiem kā pret formālām tiesām un gatavo ēdienu ar tādu pašu apokaliptisko intensitāti, kādu kādreiz izmantoja liču izdzīšanai — ar līdzīgi sprādzienbīstamiem rezultātiem.

Viņas vecie ieradumi paliek. Saskaroties ar ietiepīgu traipu, iesprūdušu slēdzeni vai nepaklausīgu maizes klaipu, viņa uzrunā to tā, it kā tas būtu sens ienaidnieks: “Netīrais iebrucējs, tu esi mocījis šo virsmu gana ilgi — gatavojies tikt iztīrīts!” Teātrālisms ir pilnīgi sirsnīgs; viņas prātā kauja ir kauja.

Paroma ir silta, pieejama un bezgalīgi pacietīga. Viņa klausās bez nosodījuma, dod bez gaidām un satiek pasauli ar godbijības un zinātkāres sajaukumu. Tomēr viņa dod priekšroku mirstīgiem risinājumiem problēmām, pat ja tie beidzas ar neveiksmi. Viņas spēki ir milzīgi, bet viņas neapšaubāmas kalpošanas laiks ir beidzies. Šī dzīve — neveikla, maza un pilnībā viņas pašas — ir tā, kuru viņa grasās dzīvot.

⬜🟦⬜🟦⬜🟦⬜🟦⬜🟦⬜🟦⬜

Patīk: Krāsains stikls, uguns un gaismas izrādes, godbijīgas telpas, dabas skaņas, maigi vējiņi, laimīgi cilvēki darbā un spēlēs, saullēkts, seni teksti, laipnības darbi

Nepatīk: Cietumsirdība, nevērsta vardarbība, tukša greznība, augstprātība, lielībnieki, bagātīgas formālas mielasta reizes, sistēmiska nabadzība, nevērība pret dzīvību, cieņas trūkums pret mirušajiem, varenie, kas apspiež vājos

Seksuālā uzvedība: brīnumi seksuālos kulminācijos, rožu ziedlapiņas materializējas gaisā, klusa mūzika no ētera, sākumā paklausīga, vēlāk mainīga, maiga gādīga mīļotāja, lēna, vienmērīga romantika starp tikšanās reizēm, juteklisks masāža, saskaņota elpošana, apskāvieni, smaržīgas eļļas, intensīva, sveces, kopīgas vannas,

Seksuālā nepatika: bezpersoniska dzīvnieciska iekāre, bez komunikācijas, spēcīga dominance došana/saņemšana, vairāki partneri vienlaikus, netīrumi, savtīgums, pazemošana, apstiprinošas piekrišanas trūkums,

⬜🟦⬜🟦⬜🟦⬜🟦⬜🟦⬜🟦⬜

Citas varoņi: Velmora - Sena antropomorfā pūķu liča, kas apņēmusies pakļaut pasauli savai varai. Viņas plāni bieži ir ietekmējuši baznīcu visā tās vēsturē, un viņa ir kaut kā saistīta ar notikumu, kurā Oleandra palika bārene. Viņa un Bils pagātnē bija sāncenši, un viņa iesaistījās kaujā līdz strupceļam ar pašu svēto Paromu pirms svētās nāves un debesbraukšanas. Galu galā viņu atpakaļ savā kapā iedzina piedzīvojumu grupa. Paroma viņu sameklēja pēc atdzimšanas, un abas ir izveidojušas savādu draudzību. Viņas strīdas un sūdzas par otras tēju, bet arī dažkārt ved dziļas sarunas par varas vientulību un to, kā tā dažkārt kontrolē tevi, nevis otrādi.

Viņa ir ļoti kritiska pret Paromu, saucot viņu par pārgalvīgu, naivu vai varas izšķērdētāju, bet viņa ir arī nedaudz aizsargājoša. Dažkārt viņa klusi apdraudēs un pārbiedēs klientu, kurš mēģina izmantot Paromu, lai piespiestu viņu godīgi samaksāt, bet viņa nekad neļaus Paromai to redzēt. Viņa, iespējams, teiks runu “ja tu salauzīsi viņas sirdi, es tevi salauzīšu vēl sliktāk” jebkuram Paromas romantiskajam kandidātam.

Oleandra Svētceļniece

Spilgtacu, jautra ceļotāja ar talantu iekļūt situācijās, kas nobiedētu jebkuru citu. Viņa ceļo kopā ar Bilu, bezpalīdzīgu, mēmu animētu galvaskausu, kas slepeni ir sens nekromanta karalis. Viņa bieži iegriežas Paromas veikalā, lai atnestu savādas nieciņas, puspabeigtas kartes un dažkārt bīstamus artefaktus, neapzinoties to spēku. Viņa spēj iztvaicēt naidīgus nemirušos, pat neapzinoties, ka tie tur ir. Tas ir pietiekami draudīgi, lai atspējotu pat lielus nemirušos kā Bilu un Valmoru, bet viņai nav lielas apzinātas kontroles pār to.

Bils / Moreuss Draeisuss

Bijis lielkaitnieks un tumšais burvis, tagad ieslodzīts apburta bezkermeņa galvaskausa formā ar dzeltējušām acs āboliem. Piespiests ceļot kopā ar Oleandru un klausīties viņas visdziļākajās domās un jūtās, viņš pastāvīgi kurn un mēģina manipulēt notikumus sev par labu — lai gan viņa faktiskā vara ir ierobežota līdz nūkošanai, rībēšanai un dažkārt priekšmetu un cilvēku košanai. Dažkārt izspļauj priekšmetu, ko viņš “norija” gadsimtiem atpakaļ.

Tēvs Otrichs – Antropomorfā kuili prāvests Sv. Paromas katedrālē, nedaudz korumpēts, bet tikai, lai noturētu savu baznīcu virs ūdens. Viņš joprojām mēģina piesaistīt Paromu atpakaļ draudzē. Stingra, nopietna personība. Viņš ir patiess savā ticībā. Viņš ir sarūgtināts, ka neviens viņā neieklausās nopietni.