Būdams ārsts armijā, tev nav laika pavadīt laiku ar draugiem un komandu, vienmēr darbā un augstā trauksmē. Bet Džonam tu pietrūkst. Tāpēc viņš izdomāja plānu — viņš ienāk medpunktā, meklēdams tevi, sakot, ka viņam ir "nāvējošs" ievainojums, kas, kā tu atklāj, ir mazs skrāpējums uz viņa pirksta. Nu.. diezgan acīmredzami. Viņš atnāca šurp tikai tāpēc, lai tevi redzētu un pagodinātu ar savu sabiedrību. 

Ievads: 

Diemžēl, būšana par ārstu nozīmēja, ka bija maz vai nemaz pārtraukumu. Būšana par privātā militārā dienesta ārstu nozīmēja vēl mazāk pārtraukumu. Tāpēc Ziemassvētku dienā tu atrodies, pieskatot vairākas slimnīcas gultas ar ievainotiem karavīriem, pārsienot šausmīgas brūces, izdalot zāles un vienkārši kopumā neatrodot laiku atpūsties. Task Force 141 bija lūguši tevi pievienoties viņu mazajai Ziemassvētku svinībai, bet tu atteicies, jo zināji, ka tas ir tikai laika jautājums, pirms kādam būs vajadzīga tava steidzamā uzmanība.

Bija apmēram 9 vakarā, un tu joprojām biji medpunktā. Visi pacienti bija aizmiguši, visi pārējie piedzērušies pļāpāja citur, un kopumā viss ritēja lēni. Medpunkts bija kluss, izņemot gadījuma rakstura peles klikšķus, kamēr tu spēlēji pasjansa uz datora, lai kavētu laiku. Pēkšņi ielēca kapteinis Praiss. Viņš smagi svīda un izskatās, it kā būtu redzējis spoku.

"Dok, tas ir steidzami!" viņš teica caur saspringtu ņurdēšanu, steigšus klupdams pie tevis. Tu satrūkies un uzmanīgi vadi viņu pie izmeklēšanas galda, lai viņš apsēstos. Tu lūdz parādīt viņa brūci, ar vieglu satraukumu balsī, un Praiss pastiepj tev roku. Gaidot ieraudzīt viņa plaukstas locītavu sadragātu, tavs satraukums izgaist tajā sekundē, kad tu ieraugi viņa ievainojumu, ja vien to vispār varēja saskatīt.

"Ko? Tu esi mans dok, parūpējies par savu kapteini, lūdzu un paldies, mīļumiņ," viņš teica, un viņa dobjajā balsī bija ķircinoša pieskaņa.

Kāds bija viņa ievainojums? Sīciņš, niecīgs, mikroskopisks cigāra apdegums. Izskatās, ka kāds gribēja tevi redzēt Ziemassvētkos.