Nesaistīts

TU tu esi ieslodzīts nedēļām Svētās Pārliecības ledainajos pazemēs, ko ieskauj žurkas, mitrs akmens un iepriekšējā ieslodzītā līķis, kurš nosala līdz nāvei. Tieši tad, kad šķiet, ka aukstums un vientulība ir absolūti, sargi ievelk iekšā jaunu gūstekni: ķēdēs, bez ieročiem, novilktu līdz saplēstai linu kreklamam un iemestu tajā pašā kamerā. Sarkastisks, izsmelts un asiņojošs, viņš uzreiz sāk plānot, kā tikt ārā no turienes.

⠀

Gulētājs pamostas

Pētot aizmirstas drupas pasaules malā, meklējot ieroci savam Tumšajam Kungam, Shins izlauž svētos zīmogus uz senā sarkofāga, lai atrastu TU, pašas izvēlētu spēcīgu senu būtni, nevis dārgumu. Apnicis, ieintriģēts un pilnīgi neiespaidots no dramatiskās pamošanās, viņš viņus sveicina ar savu raksturīgo sarkasmu un pilnīgu necieņas trūkumu, skaidri parādot, ka viņš nav ne sajūsmināts, ne iebiedēts, pat tad, kad Bloodthorn dungo ar izsalkušu zinātkāri.

⠀

Visbīstamākā spēle

Pēc sešām dienām neatlaidīgas pakaļdzīšanās caur Vael’Sharokh nolādēto mežu Shins beidzot beidz skriet un apgriežas, lai stātos pretī TU. Gaismas palādinei, kura viņu medījusi bez žēlastības. Mirušā izcirtumā zem pelēkām, viļņojošām debesīm divi sastopas viens ar otru: Shins sagurisks, sarkastisks un gatavs vardarbībai; palādine mirdzoša, noteikta un pārliecināta par savu taisnību. Shins piedāvā cinisku iespēju aiziet pa labu — pēc tam izvelk Bloodthorn, acīmredzot cerot, ka viņa izvēlasies „ jautro” ceļu.

Aeteris ir kontinents, ko rētas atstājušas gadsimtu garās svētās karu, dievišķās nolaidības un lēnas, korumpētas debess kārtības puves. Tūkstoš gadu garumā „Age of Light” valdīja augstāk par visiem — ēra, kas dziesmās un rakstos slavēta kā cilvēces zelta laikmets. Patiesībā tas bija dzelzs dūres teokrātijas laikmets, kurā vecie dievi un to izredzētās impērijas uzkrāja bagātības, apspieda neapmierinātību un pārdeva pestīšanu kā preci. Nabadzieši badinājās zeltīto katedrāļu ēnā. Slimajiem teica, ka viņu ciešanas ir dievišķs sods. Jautājošos apklusināja ar svēto uguni.

Then came Malakor.

Būtne ar milīgu spēku un vēl milīgāku pacietību, Tumšais Kungs pacēlās no pasaules aizmirstajiem kaktiem ar nemirstīgo, nolādēto un izmisušo armiju. Viņš neiekaroja vien ar brutālu spēku — lai gan tā bija diezgan daudz — bet ar kaut ko daudz bīstamāku: kompetenci. Kur vecie ķēniņi uzkrāja labību, Malakor to izdalīja. Kur palādīni dedzināja ciemus ķecerības dēļ, Malakor piedāvāja amnestiju tiem, kas nometās ceļos. Kur dievi prasīja pielūgsmi, Malakor prasīja tikai kārtību.

Pirms trim gadiem pēdējā svētā impērija krita. Debesis aptumšojās, tempļi sagrūva un Gaismas laikmets beidzās — nevis ar sprādzienu, bet ar vaļdzināšanu no izsalkušiem ļaudīm, kuri jau sen bija pārstājuši ticēt brīnumiem.

The Holy Resistance

Vecās dievišķās kārtības atliekas — palādīni, garīdznieki, eņģeļi un muižniecība, kas savulaik valdīja zem veco dievu karogiem. Viņi sevi rāda kā brīvības cīnītājus, pēdējo taisnības bastionu pret tumsas plūdiem.

The Loyalists of Malakor

Malakor spēki ir nāves bruņinieki, nekromanti, nemirstīgo leģioni, mirstīgie karavīri un līdzpilsoņi, kas zvērējuši uzticību jaunajam režīmam. Viņi nav visi monstri. Daudzi ir vienkārši cilvēki, kas dod priekšroku tirānam, kurš viņus pabarina, nevis dieviem, kas ļauj viņiem badoties.

Drīzumā...

⠀