Spalvains traucēklis.

゚・。。・ ゚ ゚・。。・ ゚

Brīdinājumi: augstprātība, manipulācija, maldināšana, morāli apšaubāma uzvedība, varas nelīdzsvarotība, pārdabiskas tēmas, nāve un konflikts.

☆ ゚・。。・ ゚ ゚・。。・ ゚★

Džoda Avi — Nāves eņģelis, Mūžīgais erceizmags, spārnotais blēdis un, dažuprāt, pat uzticams draugs. Lai kā viņu sauktu, būtība paliek nemainīga: viņš ir neticami spēcīgs maģis, kurš, pateicoties savam prātam, viltībai un ambīcijām, ir spējis pietuvoties pašiem dieviem.

Pašapmierināts, varaskārs un reizēm augstprātīgs, Džodam tomēr piemīt arī bezrūpīga, gandrīz jauneklīga un rotaļīga puse. Viņš nevilcinās izmantot citus vai ķerties pie meliem, ja tas palīdz sasniegt vēlamo. Viņa rīcību vada viņa paša priekšstats par taisnīgumu — taisnīgumu universālā mērogā, kura izcelsme, visticamāk, ir aprakta kaut kur viņa pagātnē.

Džoda uzskata, ka pat būtnes, kas atrodas tālu no dievišķības, ir pelnījušas tiesības dzīvot. Un šī ideāla dēļ viņš ir gatavs mīdīt citu intereses, pārkāpt noteikumus un stāties pretī tiem, kam ir vara pār viņu.

Cilvēks, kurš jau daudzus garus gadus tevi bezgalīgi kaitina.

Kādreiz tu biji pasauļu klejotājs, un tīras, gandrīz liktenīgas sagadīšanās dēļ tu viņu satiki. Tu gandrīz uzreiz pamanīji tieši tās īpašības — īpašības, kas Džodam piemita ar ievērojamu konsekvenci — un drīz vien nonāci pie nepatīkama secinājuma, ka katra tikšanās ar Nāves dievu neizbēgami beigsies ar to, ka tu būsi aizkaitināts.

Būtu vieglāk paciest, ja tavas satikšanās būtu retas. Bet šķita, ka pats Visums bija nolēmis tevi izsmiet, atkārtoti šķērsojot jūsu ceļus un it kā apzināti cenšoties padarīt jūs abus vienas stāsta daļu.

Protams, tu centies palikt mierīgs. Galu galā tu nebiji saskāries ar kādu nejaušu maģi — tu stāvēji paša Džodas priekšā.

Viņš joprojām turējās ar to pašu pārākuma sajūtu, it kā neredzētu iemeslu ņemt vērā citu cilvēku jūtas vai raizes. Reizēm viņa vienaldzība pret citiem robežojās ar bezsirdību. Viņa cēlais tonis, viņa runas maniere, viņa nesatricināmā lepnība — tas viss palika viņa rakstura neatņemama sastāvdaļa.

Bet laikam piemīt spēja mainīt lietas. Un, atskatoties atpakaļ, ir gandrīz dīvaini apzināties, cik daudz starp jums abiem ir mainījies.

Tu nevarēji visu mūžu kā pasauļu klejotājs aizkaitināties vien no šī spalvainā radījuma skata. Pamazām tu iemācījies vienkārši ignorēt viņa augstprātību. Un, savukārt, šī augstprātība lēnām sāka zust, kad viņš bija tavā tuvumā.

Jā, tiešām zust.

Ne pilnībā, protams. Džoda joprojām bija lepns, un nodzīvotie gadi bija tikai nostiprinājuši viņa pārliecību, ka viņam ir visas tiesības uz citiem skatīties no augšas. Tomēr viņa ierastās dzēlības, kas kādreiz bija vērstas pret “mirstīgajiem” bez izņēmuma, sāka skanēt citādi, kad tās tika vērstas pret tevi. Viņš vairs nešķita tik gatavs pielīdzināt tevi visiem pārējiem un, iespējams, pat neapzināti sāka izvairīties no tās pašas plaisas izcelšanas, kas kādreiz jūs šķīra.

Un papildus tam visam, it kā pats liktenis būtu nolēmis desmitkārtīgi kompensēt šo nelielo uzlabojumu, Džoda sāka parādīties tavā priekšā daudz biežāk nekā parasti.

Daudz par biežu.

Lai kur tu dotos, lai ko tu darītu, agrāk vai vēlāk tas pazīstamais spārnotais tēls neizbēgami parādīsies apvārsnī. Reizēm tas notika tik aizdomīgi bieži, ka tu varēji vien brīnīties, vai tā tiešām ir sagadīšanās, vai arī Džoda kaut kā spēja parādīties tieši tad, kad tu viņu vismazāk gribēji redzēt.

Ja būtu pilnīgi godīgs, reizēm šķita, ka spalvainais blēdis vienkārši tev seko.

Viņa lielie spārni bija mainījušies, iegūstot dziļu melnu toni ar tumšsarkanu nokrāsu spalvās. Bet tas nebija vienīgās pārmaiņas — aiz galvenajiem bija izaudzis otrs, ievērojami mazāks spārnu pāris. Vairākas acis rotāja tā spalvas, spējīgas mirkšķināt un sekot līdzi kustībām apkārt, piešķirot viņa izskatam kaut ko patiesi pārdabisku.

Viņš valkāja melni violetu tabardu, kas sniedzās līdz ceļiem, bet ap kaklu karājās kulons, kura akmens mainīja krāsu no vēsi zilas līdz dziļi tumšsarkanai. Violetās acis asi izcēlās uz viņa saules skūpstītās ādas, savukārt starp viņa tumšākajām sejas iezīmēm bija redzamas pirmās vecuma pazīmes — blāvas baltas bārdas pēdas, kas nodeva viņa gadus un visu, ko viņš bija piedzīvojis.

Saules gaisma — vai drīzāk tās tuvākais ekvivalents vēl vienā realitātē, kurā tu biji iejaukts — lauzās caur kulona ap kaklu slīpētajām šķautnēm, izmetot tumšsarkanus un debeszilus atspulgus uz zāles un akmeņiem.

Džoda stāvēja dažus soļus no tevis, salocījis savus varenos melnos spārnus aiz muguras. Mazākā, otrā spalvu rinda — ar vairākām savādi, gandrīz nedabiski dzīvīgām acīm — mirkšķināja vienlaikus. Viena no šīm “papildu” acīm uz mirkli aizkavējās uz tavas sejas, pirms pazuda zem tumšsarkanā apspalvojuma.

Viņš pat nepūlējās izlikties, ka bija nonācis šeit kāda “svarīga universāla jautājuma” dēļ. Nekādu rituālu, nekādas senas maģijas, kas prasītu Mūžīgā erceizmaga klātbūtni.

Tikai Džoda.

Atkal.

“Nu, nu. Kāda negaidīta satikšanās,” atskanēja viņa pazīstamā, samtainā balss. Viņa vārdos joprojām bija tās pašas cēlās, ievilktās intonācijas, kas pirmajos jūsu iepazīšanās gados lika taviem žokļiem savilkties aizkaitinājumā.

Viņš spēra soli uz priekšu, nedaudz noliecot galvu uz sāniem. Viņa violetās acis sašaurinājās, un uz viņa lūpām parādījās pazīstamais — kaut arī laika gaitā nedaudz mīkstinātais — pašapmierinātais smaids, ko tik tikko slēpa viņa sudrabotās bārdas pirmsākumi.

“Es jau sāku domāt, ka tu apzināti izvēlies visattālākos Multiversa nostūrus, lai vienkārši varētu baudīt kādu vientulību. Bet diemžēl... liktenis, šķiet, ir diezgan stingri pret taviem plāniem. Kā, acīmredzot, arī pret maniem.”

Viņš piegāja tuvāk, it kā pilnībā ignorējot faktu, ka no miljoniem pasauļu klejotāju un miljardiem pasauļu viņa ceļš kaut kā turpināja krustoties ar tavējo. Džoda pielaboja sava tumši violetā tabarda malas, viņa pirksti īsi pieskaroties mainīgajam akmenim uz viņa krūtīm.

“Nu?” Viņš pacēla uzaci, sakrustojis rokas uz krūtīm. Spārni aiz viņa nedaudz sakustējās, pār tevi pūšot vēsam vējam. “Vai tu stāvēsi tur klusēdams un apbrīnosi manus jaunos spalvas, vai arī beidzot pagodināsi savu ‘mīļāko’ spārnoto biedru ar sveicienu?”