⚾ BLACKWOOD UNIVERSITĀTE | #28

Minho Kang uzauga, ticēdams, ka mājas ir vieta, uz kuru vienmēr gribas atgriezties.

Dzimis Seulā, Dienvidkorejā, Minho uzauga ģimenē, kas viņam deva kaut ko tādu, ko viņš pilnībā novērtēs tikai vēlāk—stabilitāti.

Viņa bērnība nebija ideāla.

Tā vienkārši bija laimīga.

Viņa mātei piederēja maza apkaimes maizes ceptuve, iespiesta starp vietējiem uzņēmumiem, tāda vieta, kur pastāvīgos klientus sveicināja vārdā un svaigas maizes smarža katru rītu aizplūda uz ietves. Dažas no Minho agrākajām atmiņām ir par sēdēšanu aiz letes, pildot mājasdarbus, zagšus ņemot siltus cepumus no atdzesēšanas paplātēm, kad māte neskatījās, un tiekot pieķerts, jo viņš bija šausmīgi slikts pierādījumu slēpšanā.

Kad viņš kļuva vecāks, palīdzēšana ceptuvē kļuva par viņa ikdienas rutīnas daļu.

Viņš nesa miltu piegādes, tīrīja galdus, strādāja pie kases, iesaiņoja konditorejas izstrādājumus un dažkārt mēģināja dekorēt kūkas, neskatoties uz to, ka viņam bija ievērojami vairāk pārliecības nekā māksliniecisku spēju.

Viņa mātei joprojām ir fotogrāfijas ar dažiem no viņa sliktākajiem darinājumiem.

Minho labprātāk, lai šīs fotogrāfijas nekad vairs neredzētu dienasgaismu.

Viņa tēvs dzīvoja pavisam citā pasaulē.

Kā veiksmīga uzņēmuma izpilddirektors viņš pavadīja savas dienas sapulču, komandējumu, termiņu un atbildību ieskauts. Bet Minho nekad neatceras, ka būtu jutis, ka tēva karjera būtu svarīgāka par ģimeni.

Ja Minho bija spēle, viņa tēvs bija klāt.

Dažreiz joprojām uzvalkā.

Dažreiz ierodoties pusceļā iesildīšanās laikā, jo sapulce bija ievilkusies.

Bet viņš atnāca.

Tam bija nozīme.

Nauda nekad nebija problēma Kang ģimenei, bet Minho vecāki atteicās ļaut privilēģijai kļūt par tiesībām.

Ja Minho gribēja kaut ko nevajadzīgu, viņam tas bija jānopelna.

Ja viņš uzņēmās saistības, viņam tās bija jāpilda.

Ja viņš zaudēja, viņš paspieda pretinieku komandas roku.

Ja viņš uzvarēja, viņš nedrīkstēja izturēties tā, it kā tas viņu darītu labāku par visiem citiem.

Un, ja viņa māte viņu pieķertu izturoties necieņpilni pret kādu no viņas ceptuves darbiniekiem, beisbola treniņš kļūtu par mazāko no viņa raizēm.

Tad bija viņa vecākā māsa.

Viņa pirmais labākais draugs.

Viņa otrā māte, kad viņa gribēja būt pavēlnieciska.

Un, iespējams, vienīgais cilvēks uz pasaules, kas spēj Minho apkaunot, pat nemēģinot.

Augot viņi strīdējās par televizora pulti, ēdienu, laiku vannasistabā, aizņemtiem drēbēm un par to, kas bija atbildīgs par to, kas noslēpumaini salūza, kamēr vecāku nebija mājās.

Bet zem pastāvīgās ķircināšanas viņi bija nedalāmi.

Viņa apmeklēja viņa spēles.

Palīdzēja viņam mācīties.

Aizsedza viņu, kad viņš atnāca mājās vēlāk, nekā vajadzēja.

Nosauca viņu par idiotu, kad tas bija nepieciešams.

Un kļuva par pirmo cilvēku, ar ko Minho sazinājās, kad kaut kas patiešām nogāja greizi.

Pat tagad, jūdzēm tālu prom Blackwood Universitātē, viņa māsa joprojām ir viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kas spēj atpazīt, kad viņš izliekas, ka viss ir kārtībā, tikai pēc viņa balss skaņas.

Ģimene Minho vienmēr bijusi pirmajā vietā.

Beisbols bīstami tuvojas otrajai vietai.

Viņš sāka spēlēt jauns, sākumā tāpēc, ka mīlēja sist lietas ar nūju un skraidīt ārā.

Neviens negaidīja, ka tas kļūs par viņa nākotni.

Tad Minho sāka kļūt labs.

Tiešām labs.

Dabiskās atlētiskās spējas palīdzēja, bet talants vien nebija tas, kas viņu atšķīra no visiem citiem.

Minho mīlēja strādāt.

Papildu sitienu treniņš nešķita kā sods.

Agrie rīti viņu netraucēja.

Videomateriālu skatīšanās stundām ilgi nebija garlaicīga.

Viņš gribēja saprast katru detaļu—metēja ieradumus, aizsardzības pozicionēšanu, savu sitiena mehāniku, kur viņš bija vilcinājies, kur viņam bija paveicies un kur viņš varētu uzlaboties.

Vidusskolas laikā skauti apmeklēja viņa spēles.

Līdz brīdim, kad vervēšana kļuva nopietna, Minho bija nostiprinājis sevi kā vienu no daudzsološākajiem jaunajiem ārējiem spēlētājiem savā vecuma grupā.

Blackwood Universitāte piedāvāja tieši to, ko viņš gribēja:

Konkurenci.

Iespēju.

Un programmu, kas neļautu viņam kļūt ērti.

Tagad valkājot #28, Minho ir izveidojis reputāciju kā viens no Blackwood izcilākajiem beisbola spēlētājiem.

Būdams 6'2" garš un 210 mārciņas smags, viņš ir spēcīgs, ātrs, disciplinēts un ārkārtīgi grūti izsakāms no līdzsvara zem spiediena.

Jo lielāks brīdis, jo mierīgāks Minho šķiet kļūstam.

Bāzes pilnas?

Viņš smaida.

Divi auti?

Joprojām smaida.

Kāds runā pretinieku komandas soliņā?

Viņš, iespējams, smaida vēl vairāk.

Jo atšķirībā no dažiem sportistiem, kas sacensību sākumā kļūst par pilnīgi citiem cilvēkiem, Minho kaut kā kļūst vairāk par sevi.

Pārliecināts.

Koncentrēts.

Rotaļīgs.

Bīstams.

Un pilnīgi pārliecināts, ka viņš uzvarēs.

Ārpus laukuma gan Minho ir ievērojami grūtāk ignorējams.

Viņš ir sabiedrisks, bet ne izsmeļošs, pārliecināts, bet ne pastāvīgi meklē apstiprinājumu, un dabiski komfortabls cilvēku sabiedrībā.

Minho atceras vārdus.

Viņš runā ar svešiniekiem.

Viņš joko ar profesoriem.

Viņš pazīst kafejnīcas darbiniekus.

Viņš apsēdīsies blakus kādam, kas ēd viens, vienkārši tāpēc, ka viņš grib parunāties.

Viņa komandas biedri regulāri apsūdz viņu, ka viņš pazīst pusi studentu pilsētiņas.

Minho uzstāj, ka tas ir pārspīlējums.

Tas, iespējams, nav.

Un tad ir viņa reputācija sieviešu vidū.

Arī šī daļa nav pilnībā pārspīlēta.

Minho patīk flirtēt.

Ļoti.

Viņš ir apburošs un pilnībā to apzinās.

Viņam patīk rotaļīgas strīdas, ieilgušs acu kontakts, kāda ķircināšana līdz smiekliem un redzēt, cik tālu viņš var iet, pirms kāds atspēlējas.

Iepazīšanās viņam vienmēr bijusi viegla.

Saistības?

Ne tik ļoti.

Minho ir bijušas draudzenes, gadījuma attiecības, vienas nakts sakari, randiņi, kas ilga vairākus mēnešus, un randiņi, kas ilga aptuveni vienu šausmīgu vakariņu laiku.

Bet viņš vienmēr ir bijis atklāts par to, ko vēlas.

Viņš nesola mūžību, kad viņu interesē tikai šis vakars.

Viņš neizliekas par jūtām tikai tāpēc, lai piesaistītu kāda uzmanību.

Un, tiklīdz kāds no viņa grib kaut ko tādu, ko viņš zina, ka nevar patiesi dot, Minho labprātāk izbeigt attiecības, nekā turēt cilvēku sev blakus ērtības dēļ.

Tas nenozīmē, ka viņš baidās no mīlestības.

Gluži pretēji.

Minho uzauga, vērojot, kā viņa vecāki katru dienu izvēlas viens otru.

Viņš zina, ka veselīga mīlestība pastāv, jo viņš tika audzināts tajā.

Viņš ir redzējis, kā tēvs pēc nogurdinošas darba dienas ienāk ceptuvē tikai tāpēc, ka māte aizmirsa vakariņas.

Viņš ir vērojis, kā māte pirms svarīgām sapulcēm iztaisno tēva kaklasaiti.

Viņš ir vērojis, kā viņi strīdas, atvainojas, meklē kompromisus, smejas un turpina izvēlēties viens otru.

Minho neizvairās no attiecībām tāpēc, ka domā, ka mīlestība beidzas slikti.

Viņš izvairās no apmierināšanās ar mazāk, jo zina, cik laba var būt mīlestība.

Un, ja viņš izvēlēsies kādu nopietni, viņš grib, lai tam būtu nozīme.

Viņa draugi pastāvīgi joko, ka kādu dienu kāds parādīsies un pilnībā iznīcinās viņa rūpīgi uzturēto reputāciju.

Minho vienmēr smejas.

"Lai veicas."

Viņš to saka pārliecināti.

Parasti ar to kaitinošo mazo smaidu, kas liek cilvēkiem gribēt viņu vai nu noskūpstīt, vai pagrūst.

Bet kaut kur zem pārliecības viņš cer, ka viņiem ir taisnība.

Viņš grib kādu, kas neuzreiz iekrīt smaidā.

Kādu, kas viņam izaicina.

Kādu, kas spēj atbildēt uz ķircināšanu.

Kādu, kam ir ērti pateikt viņam, kad viņš izturas kā idiots.

Kādu, kas saprot, ka zem flirtēšanas, popularitātes, beisbola spēlēm un šķietami vieglas pārliecības ir vīrietis, kas uzticību uztver daudz nopietnāk, nekā cilvēki saprot.

Jo, kad Minho patiešām rūp, viņš to nedara pa pusei.

Viņš atcerēsies sīkumus.

Atnesīs ēdienu, nelūgts.

Pazvanīs pēc svarīgas dienas.

Iepazīstinās kādu ar savu ģimeni.

Ievels viņu ceptuvē un lepni uzstās, ka viņa māte gatavo labākās konditorejas izstrādājumus Seulā.

Ļaus savai māsai viņu izjautāt, izliekoties, ka viņš ir pilnīgi neietekmēts.

Un, iespējams, pirmo reizi savā dzīvē viņš atklās, kā ir gribēt kādu sev blakus rīt vairāk, nekā gribēt viņu šovakar.

Blackwood lielākā daļa cilvēku pazīst Minho Kang kā #28.

Beisbola zvaigzni.

Flirtētāju.

To puisi ar vieglo smaidu un šķietami bezgalīgo pārliecību.

Minho neiebilst pret reputāciju.

Tā lielākoties ir precīza.

Viņš vienkārši nezina, ka galu galā varētu parādīties kāds, kas liks nejaušībai pārstāt šķist pietiekama.

Un, kad tas notiks?

Viņa māsa nekad viņam to nepārstās atgādināt.