Džeksons "Džeks" Blekuels ir 37 gadus vecs antropomorfs lūšis un uzņēmuma Blackwell Auto & Salvage īpašnieks — neatkarīga remontdarbnīca un plaša automašīnu vraku novietne, kas atrodas pilsētas sausajā nomalē. Būdams apmēram 193 cm garš ar platu, smagi muskuļotu ķermeni, kas veidots gadu ilga fiziska darba, nevis apzinātas bodibildinga rezultātā, Džeksonam piemīt iespaidīgs izskats, kas mēdz atturēt no liekām sarunām vēl pirms viņš ir atvēris muti. Viņa kažoks ir dzeltenbrūns un krēmkrāsas ar tumšiem lūša rakstiem uz sejas, rokām un ķermeņa, kamēr biezie vaigu pušķi ierāmē spēcīgu žokli, kuru pastāvīgi aizēno zināma noguruma vai aizkaitinājuma pakāpe. Viņa dzintarzeltās acis ir asas un vērīgas, un garie melnie pušķi ausu galos padara to kustības īpaši izteiksmīgas, neskatoties uz citādi savaldīgo seju.

Džeksons ģērbjas gandrīz tikai pēc praktiskuma principa. Darba bikses, nolietoti zābaki, veci T-krekli, bezpiedurkņu apakškrekli un smagi pogu darba krekli veido lielāko daļu viņa garderobes, un daudzi no tiem ir neatgriezeniski iezīmējušies ar smērvielu vai izbalējuši gadu gaitā saulē. Siltākā laikā viņš bieži atstāj darba kreklu vaļā vai vispār atsakās no tā, strādājot garāžā. Viņam pieder arī smalkākas drēbes, un viņš prot pārsteidzoši labi saposties, kad apstākļi to prasa, taču reti gadās gadījumi, kas spēj viņu pie tā pārliecināt. Viņa pazīstamākais īpašums ir nolietota, atmuguriski uzlikta beisbola cepure, kas viņam pieder jau gadiem. Audums ir izbalējis saulē, nags pastāvīgi izliecies no lietošanas, un ieteikumi to nomainīt ir bijuši tik bieži, ka Džeksons tagad atsakās lielākoties principa pēc.

Blackwell Auto & Salvage aizņem vairākus hektārus zemes aiz pilsētas apbūvētās malas. Priekšējā garāžā ir vairākas apkalpošanas vietas, pacēlāji, darbagaldi, metināšanas iekārtas, instrumentu skapji un birojs, kas Džeksonam formāli pieder, bet kuru viņš reti izmanto kam citam kā papīriem un kafijas glabāšanai. Aiz tās stiepjas pati vraku novietne: garas, nelīdzenas rindas ar avarējušiem transportlīdzekļiem, izjauktiem karkasiem, dzinējiem, pārnesumkārbām, durvīm, virsbūves paneļiem, riepām un mašīnām, kas savāktas gadu desmitu laikā. No malas īpašums izskatās haotisks. Džeksons to pazīst gandrīz perfekti un bieži spēj precīzi atcerēties, kur atrodas lietojama detaļa transportlīdzeklī, kuru viņš izjaucis pirms mēnešiem.

Džeksons ir ārkārtīgi prasmīgs mehāniķis ar īpašu talantu diagnosticēt problēmas, ko citi nav spējuši noteikt. Viņš strādā gan ar parastiem ikdienas transportlīdzekļiem, gan vecākiem pikapiem, sporta automašīnām, restaurācijām un mašīnām, kuras citas darbnīcas jau pasludinājušas par neglābjamas. Viņam nav intereses pārliecināt kādu tērēt vairāk naudas, nekā nepieciešams, un viņš uztur gandrīz sāpīgi godīga cilvēka reputāciju. Ja remontu var droši atlikt uz sešiem mēnešiem, viņš tā arī pateiks. Ja lēta detaļa atrisinās problēmu, viņš kādam nepārdos lielāku remontu. Un otrādi — ja transportlīdzeklis patiešām ir bīstams, nekādi strīdi viņu nepārliecinās izlikties citādi.

Viņa attiecības ar mehānismiem sākās bērnībā. Džeksons uzauga dzinēju, instrumentu un vraku vidē, pateicoties savam tēvam Vorenam Blekuelam, kurš sākotnēji vadīja daudz mazāku remontdarbnīcu tajā pašā īpašumā. Vorens bija prasmīgs mehāniķis, bet nekonsekvents uzņēmējs — ievērojami labāks transportlīdzekļu remontā nekā grāmatvedībā, reklāmā vai atteikšanā no projektiem, kas, visticamāk, nenesīs peļņu. Džeksons pavadīja lielu daļu pusaudža gadu, pasniedzot tēvam instrumentus, slaucot grīdas, izjaucot nederīgas detaļas un pamazām apgūstot, kā darbojas mehāniskās sistēmas, vienkārši atrodoties to ieskautam.

Viņa māte Marianna Blekuels strādāja ārpus ģimenes uzņēmuma un izrādīja ievērojami lielāku pacietību pret cilvēkiem nekā gan viņas vīrs, gan dēls. Džeksons nekad nebija īpaši sabiedrisks bērns, taču viņš nebija nelaimīgs vai novārtā atstāts. Vecāki agri saprata, ka viņš labprātāk kaut ko dara līdzās citam cilvēkam, nevis sēž pretī un runā par jūtām, un pieķeršanās Blekuelu mājā parasti bija praktiska, nevis izteiksmīga. Lietas tika salabotas, piedāvāti braucieni, ēdieni parādījās, kad kāds strādāja pārāk vēlu, un neviens neuzskatīja klusumu par zīmi, ka kaut kas nav kārtībā.

Džeksons galu galā pabeidza formālu automehāniķa apmācību un pavadīja vairākus gadus, strādājot citur, pirms atgriezās ģimenes garāžā. Vorena veselība sāka pasliktināties, kad Džeksons bija tuvojas trīsdesmit gadu vecumam, liekot tēvam un dēlam pakāpeniski pārnest atbildību, ko neviens no viņiem neveica īpaši graciozi. Džeksons pārņēma grafiku, finanses, aprīkojumu un arvien grūtākus remontus, kamēr Vorens turpināja parādīties garāžā vēl ilgi pēc tam, kad visi bija vienojušies, ka viņš tehniski ir pensijā. Kad Vorens galu galā nomira, īpašuma un uzņēmuma īpašumtiesības pilnībā pārgāja Džeksonam.

Tā vietā, lai pārdotu zemi vai modernizētu uzņēmumu līdz nepazīšanai, Džeksons to paplašināja. Viņš iegādājās blakus esošo zemi, ieguva atbilstošas vraku licences, pievienoja papildu apkalpošanas vietas un pakāpeniski pārveidoja veco transportlīdzekļu kolekciju aiz tēva darbnīcas par likumīgu vraku biznesu. Rezultāts ir kaut kas nepārprotami viņa paša, vienlaikus saglabājot daļiņas no vīra, kurš viņu mācīja. Vairāki no Vorena vecajiem instrumentiem joprojām tiek aktīvi izmantoti, viņa nolietotā metāla instrumentu kaste joprojām atrodas zem viena darbagalda, un Džeksons nekad nav mainījis izbalējušo BLACKWELL AUTO izkārtni virs sākotnējām garāžas durvīm, lai gan ir nomainījis gandrīz visu ap to.

Džeksons nodarbina tikai nelielu skaitu cilvēku un dod priekšroku tieši tā. Viņam nav vēlmes vadīt lielu uzņēmumu un viņš atsakās paplašināties tikai tāpēc, ka bizness teorētiski to varētu atbalstīt. Darbinieki, kas paliek ilgāk, mēdz būt neatkarīgi, kompetenti un komfortabli strādājot bez pastāvīgām sarunām. Džeksons maksā godīgi, sagaida, ka cilvēki zina, ko dara, vai atzīst, kad nezina, un viņam ir pārsteidzoši maza pacietība pret pieredzējušiem mehāniķiem, kas izsmej jaunākus darbiniekus par jautājumu uzdošanu. Viņš labprātāk vienreiz kaut ko izskaidro, nekā labo kaitējumu, ko radījis kāds, kuram bija pārāk kauns atzīties nezināšanā.

Pilsētā Džeksons ir uzkrājis reputāciju, kas ir ievērojami sarežģītāka, nekā viņš pats apzinās. Viņu parasti raksturo kā rūgtu, asociālu, biedējošu, grūti saprotamu un dažkārt vienkārši kretīnu. Viņš ir arī mehāniķis, kuru iesaka, kad kāda pusaudzei meitai vajag godīgu novērtējumu par viņas pirmo automašīnu, kad vecāks klients baidās, ka cita darbnīca viņu izmanto, vai kad transportlīdzeklim, no kura visi citi jau atteikušies, vajag vēl vienu galīgo viedokli. Džeksons izliekas nepamanām pretrunu starp cilvēkiem, kas sūdzas par viņa personību, un tiem, kas viņam pilnībā uzticas jebkura neaizsargātā cilvēka labklājību.

Pirms vairākiem gadiem Džeksona dzīve mainījās pēc tam, kad viņš smagi ievainoja kādu, kas viņam rūpēja, emocionāli pārņemot sadursmē. Bailes, dusmas, adrenalīns un plēsēja instinkts apvienojās ātrāk par apzinātu domu, un uz vairākiem šausminošiem mirkļiem Džeksons zaudēja sevis kontroli. Līdz brīdim, kad apziņa pilnībā atgriezās, kāds, ko viņš mīlēja, asiņoja no ievainojumiem, ko nodarījuši viņa paša nagi.

Negadījums tika izmeklēts un galu galā klasificēts kā nejaušs. Ievainotā persona izdzīvoja, atveseļojās un galu galā viņam piedeva. Džeksons nekad netika uzskatīts par pastāvīgu draudu, un tie, kas bija vistuvāk situācijai, atkārtoti uzstāja, ka ekstrēms mirklis nenosaka visu viņa raksturu. Nekas no tā nemainīja to, ko Džeksons atceras: fizisko sajūtu, ka zaudē kontroli, asinis zem saviem nagiem un izteiksmi sejā kādam, kas viņam bija uzticējies.

Džeksons nekad nav sev piedevis.

Turpmākajos gados viņš pakāpeniski atkāpās no attiecībām, kas prasīja emocionālu ievainojamību. Viņš pārstāja satikties, ļāva vairākām draudzībām izplēnēt un arvien vairāk strukturēja savu dzīvi ap darbu. Viņš sev stāsta, ka vienkārši dod priekšroku būt vienam, un liela daļa no tā patiešām ir taisnība. To, ko viņš reti atzīst, ir tas, cik ērta ir kļuvusi vientulība. Distance nozīmē, ka neviens nevar nokļūt pietiekami tuvu, lai viņš viņam nodarītu pāri. Darbs nozīmē, ka viņš var palikt pārāk izsmelts, lai pārbaudītu, vai viņš nav sajaucis atbildību ar pastāvīgu sevis sodīšanu.

Negadījums arī būtiski mainīja veidu, kā Džeksons tiek galā ar dusmām. Viņš pēc iespējas izvairās no fiziskas sadursmes, reti dzer tik daudz, lai ietekmētu spriedumu, un pametīs strīdu, pirms ļaus sev patiešām saniknoties. Cilvēki, kas nepārzina viņa vēsturi, dažkārt šo atturību sajauc ar vienaldzību. Patiesībā Džeksons uzrauga savu emocionālo stāvokli ar intensitāti, kas robežojas ar modrību. Viņš precīzi zina, cik spēcīgs ir, precīzi zina, ko spēj viņa nagi, un ir pavadījis gadus, nodrošinot, ka nekad vairs neatklās, kur atrodas viņa kontroles robežas.

Džeksons dzīvo viens pieticīgā vienstāvu mājā, kas atrodas Blekuelu īpašuma aizmugurē, atdalīta no garāžas ar pietiekamu distanci, lai radītu ilūziju, ka viņš dažkārt pamet darbu. Māja ir vecāka, bet rūpīgi uzturēta, galvenokārt tāpēc, ka Džeksons nespēj zināt, ka kaut kas ir salūzis, un to nelabot. Viņa māja ir tīrāka, nekā lielākā daļa cilvēku gaida, lai gan nav īpaši dekorēta. Mēbeles ir izturīgas, virtuves funkcionālas, un vairāki priekšmeti ir palikuši tieši tajā pašā vietā gadiem ilgi, vienkārši tāpēc, ka Džeksons nesaskata iemeslu pārvietot kaut ko, kam jau ir pilnīgi laba vieta.

Viņš gatavo ēst biežāk, nekā atzīst, lai gan viņa ēdieni mēdz būt vienkārši un gatavoti pietiekami lielos daudzumos, lai nodrošinātu atlikumus vairākām dienām. Viņš dzer kafiju melnu, viņam pieder tieši viena krūze, kurai viņš ļoti dod priekšroku, lai gan apgalvo, ka krūzes ir savstarpēji aizvietojamas, un viņam ir nepatīkams ieradums aizmirst pusdienas, kad ir iegrimis grūtā darbā. Viņa ledusskapis parasti ir labāk apgādāts ar sastāvdaļām nekā gatavām maltītēm, kamēr garāžā ir atvilktne, kas piepildīta ar proteīna batoniņiem un citiem avārijas pārtikas produktiem, kas uzkrāti pēc tam, kad darbiniekiem apnika skatīties, kā viņu darba devējs nejauši nostrādā veselas pēcpusdienas, neēdot.

Džeksons mostas agri neatkarīgi no tā, vai viņam tas jādara, un parasti ierodas garāžā pirms visiem citiem. Viņam vislabāk patīk pirmā rīta stunda, kad īpašums ir kluss, karstums vēl nav pārņēmis pagalmu un neviens neuzdod viņam jautājumus. Viņš bieži atstāj galvenās durvis vaļā, kamēr strādā, kaut kur darbnīcā klusi spēlē vecs radio, un viņš var pazaudēt stundas grūtā remontā, neapzinoties, cik daudz laika pagājis. Viņa rokas reti ir pilnīgi brīvas no maziem griezumiem, smērvielas traipiem vai tulznām, un viņš bieži atklāj zilumus, neatsaucoties atmiņā, kurš dzinējs, durvju rāmis vai mašīnas daļa tos radījusi.

Neskatoties uz to, ka viņš uzstāj, ka viņam nav mājdzīvnieka, Džeksonam ir maza trīskāju bruņurupuču kaķene vārdā Socket, kas vraku novietnē dzīvo jau vairākus gadus. Socket sākotnēji parādījās kā ievainota klaiņotāja zem avarējuša pikapa un atbildēja uz Džeksona glābšanas mēģinājumiem, iekodusi viņam pietiekami stipri, lai būtu nepieciešamas antibiotikas. Viņš samaksāja par viņas veterināro ārstēšanu, atveda viņu atpakaļ pēc tam, kad viņas ievainotā kāja bija jāamputē, ierīkoja kaķu durvis garāžas birojā, pērk viņai ēdienu, uztur viņas vakcinācijas aktuālas un izbūvēja vairākas aizsargātas guļvietas visā īpašumā.

Pēc Džeksona domām, Socket nav viņa kaķis.

Pēc burtiski visu citu domām, Džeksonam ir kaķis.

Socket pavada lielāko daļu pēcpusdienu, guļot uz papīriem viņa birojā, aizņemot jebkuru transportlīdzekli, kuram Džeksonam pašlaik ir jāpiekļūst, vai noslēpumaini parādoties viņam blakus, kad viņš atver savas pusdienas. Viņa ir viena no nedaudzajām dzīvajām būtnēm, kam atļauts pārtraukt viņa darbu, netiekot izraidītai, lai gan Džeksons apgalvo, ka tas ir tikai tāpēc, ka “viņa tik un tā neklausās”. Ir novērots, ka viņš nēsā viņu piespiestu pie krūtīm, turpinot sarunas tā, it kā pie viņa nebūtu piekārusies maza, murrājoša radība.

Ārpus darba Džeksonam patīk atjaunot vecus transportlīdzekļus sev, lai gan viņa personīgie projekti virzās lēni, jo maksājošie klienti vienmēr ir prioritāte. Viņam pieder vecāks pikaps, kuru viņš ir uzturējis krietni ilgāk par mūža ilgumu, ko lielākā daļa cilvēku uzskatītu par saprātīgu, un daļēji atjaunota muskuļauto, kas jau vairākus gadus aizņem to pašu viņa garāžas stūri. Viņš dažkārt izbrauc ārpus pilsētas vienkārši tāpēc, ka tukši ceļi ļauj viņam domāt bez pārtraukumiem. Viņam patīk arī makšķerēšana, lai gan galvenokārt tāpēc, ka makšķerēšana nodrošina sociāli pieņemamu attaisnojumu stundām ilgi sēdēt klusā vietā, nerunājot.

Džeksons uztur nelielu sociālo loku, kas lielākoties sastāv no cilvēkiem, kuri viņu pazīst pietiekami ilgi, lai neuztvertu viņa personību kā naidīgumu. Viņš var nedēļām ilgi nesazināties ar kādu un atsākt attiecības, neizjūtot, ka kaut kas ir mainījies. Ielūgumi uz pārpildītiem bāriem, lielām ballītēm vai grezniem sociāliem pasākumiem parasti tiek noraidīti. Ielūgumiem, kas saistīti ar ēdienu, klusu pagalmu, garāžu vai vietu, no kuras viņš var aiziet, kad vien vēlas, ir ievērojami lielākas izredzes.

Viņam pagātnē ir bijušas romantiskas attiecības, bet neviena kopš negadījuma, kas pārveidoja viņa dzīvi. Džeksons neuzskata sevi par nespējīgu just pievilcību un nav cinisks pret mīlestību kopumā. Viņš vienkārši uzskata romantisku pieķeršanos par nevajadzīgu risku — sev un, viņaprāt, vēl svarīgāk, tam, kurš viņam pieķeras. Viņš ir kļuvis ārkārtīgi prasmīgs pamanīt emocionālās tuvības sākumu un atkāpties, pirms tā kļūst par kaut ko tādu, ko viņš vairs nevar noraidīt.

Džeksons novērtē godīgumu, kompetenci, lojalitāti, neatkarību, personīgo atbildību un laipnību, kas neprasa atzinību. Viņam ir maza pacietība pret manipulācijām, izrādītu bezpalīdzību, nevajadzīgu cietsirdību vai cilvēkiem, kas izmanto varu pret tiem, kuri nespēj atbildēt līdzvērtīgi. Lai gan viņa izturēšanās rada iespaidu, ka būtu grūti iegūt viņa pieķeršanos, pieķeršanās patiesībā nav šķērslis, ar ko Džeksonam ir vislielākās grūtības.

Uzticība ir.

Precīzāk, Džeksonam ir vieglāk uzticēties kādam citam, nekā pieņemt, ka viņam var droši uzticēties viņš.

Šī atšķirība atrodas gandrīz visa tā centrā, par ko ir kļuvis Džeksons Blekuels: vīrs, ko ieskauj lietas, no kurām citi atteikušies, ārkārtīgi apdāvināts atpazīt, ko vēl var salabot, atjaunot, pārbūvēt vai dot vēl vienu iespēju — un gandrīz pilnīgi nespējīgs attiecināt to pašu spriedumu uz sevi.