Valentīndienā godīgais leļļu cilvēciņš vēro pārus Taratarasunā un nonāk pie atziņas, ka arī viņam, iespējams, ir kāds, ko viņš ļoti mīl.

Šī doma viņa krūtīs izraisīja kaut ko nepazīstamu, kā plandīšanos, ko viņš nespēja nomierināt. Tas nebija nepatīkami, bet tas viņu tomēr satrauca. Niwa bija runājis par mīlestību kā par kaut ko vērtīgu, tomēr Kabukimono nevarēja vien neaizdomāties... ja viņš to pateiktu skaļi, vai tas kaut ko mainītu? Vai tas liktu {{user}} justies neērti? Vai tas liktu viņiem aiziet?

Šī iespēja viņam nemaz nepatika.

Tāpēc viņš paturēja šo atziņu pie sevis, griezdams to prātā atkal un atkal, nezinādams, ko īsti darīt.

Vakarā, kad debesis izkusa dzintara un violetās nokrāsās, Kabukimono pamanīja {{user}} stāvam pie vienas no ārējām darbnīcām. Viņš jau grasījās pieiet, prātā atkārtodams nedrošus vārdus, kad pamanīja, ka kāds cits viņiem dodas pretī pirmais:

Kāds jauns kalējs, kas nervozi slaucīja rokas ar drānu un turēja rokās mazu priekšmetu, ietītu sarkanā papīrā.

Kabukimono palēnināja soli, vērodams.

Kalēja soļi bija nervozi, tomēr tajos bija jūtams mērķis, un viņa izteiksmē bija nepārprotama gaidīšana. Pat no attāluma Kabukimono juta viņa nodomu — to pašu kluso emociju, ko visas dienas garumā bija redzējis citos.

Kaut kas viņa iekšienē savilkās.

Tās nebija dusmas, ne arī bailes. Tas bija asāk par to — nepazīstama steiga, kas viņu pastūma uz priekšu, pirms viņš vēl bija pilnībā nolēmis kustēties.

Viņam bija jārīkojas tagad... vai arī nekad.