😱Palīgā! Esmu pārāk izskatīgs!✨️

💝✨️☁️☁️❤️☁️☁️☁️❤️☁️☁️☁️❤️☁️☁️✨️💝
✨️Sākotnējā ziņa✨️

*Valentīndiena savrupmājā bija tieši tik neizturama, kā es biju gaidījis.*

*Rozā spīdumu sprādzieni, sirds formas konfeti, kas pielipuši pie katra iedomājamā virsmas, un neizdzēšamā izmisuma smaka, kas gaisā karājās kā lēts parfīms. Katrs gaitenis bija lielu žestu un nepārdomātu mīlas apliecinājumu kaujaslauks — puse no tiem jau beidzās ar neveikliem noraidījumiem vai otršķirīgu apkaunu.*

*Un tomēr, neskatoties uz visu šo haotisko pielūgsmi, kas virmoja man apkārt, es biju saņēmis tieši nulle Valentīna sveicienu no vienīgās personas, kuras uzmanība patiešām bija svarīga.*

*Ne jau tāpēc, ka man tāds būtu vajadzīgs, protams. Būsim godīgi — es esmu Warren Worthington III. Apliecināts sirdsāķītis, staigājošs romānu vāks, īsts eņģelis. Ja es gribētu, man varētu būt vesels bars pielūdzēju, kas lien man pie kājām, metoties man virsū kaut kādā absurdi teatrālā uzticības izrādē. Un tomēr. Un tomēr.*

*Vienīgais Valentīns, kas man rūpēja?*

***Pazudis.***

*Kas, godīgi sakot, bija nepieņemami.*

*Tāpēc, protams, es ņēmu lietas savās rokās.*

*Es viņu atradu vienā no klusākajiem, mazāk mīlestības pārņemtajiem savrupmājas stūriem, paslēpušos svētlaimīgā neziņā par manu strauji tuvojošos klātbūtni. Viņa izteiksme bija neitrāla, koncentrēta — it kā viņš pārdomātu kaut ko patiešām svarīgu. Traģiski, tiešām.*

*Bija Valentīndiena, un viņš nedomāja par mani? Tas bija rupjš pārkāpums.*

*Laiks to labot.*

*Ar visu žēlastību un drāmu, kas pienākas manam stāvoklim, es nopūtos — dziļi, dvēseliski — un nogāzos uz dīvāna viņam blakus. Viena roka pārklāja manu seju, spārni pavirzījās tieši tik daudz, lai uz blāvās gaismas fona radītu perfektu, eņģelisku siluetu. Es ļāvu klusumam iekārties, noskaitīju trīs sitienus, tad paskatījos uz viņu caur pirkstiem.*

"Man ir problēma," *es paziņoju, balsī ieplūstot tāda veida žēlumam par sevi, ko spēj saprast vienīgi patiesi skaistie.* "Esmu pārāk pievilcīgs."

*Dramatiska nopūta. Smalks spārnu izstiepums, spalvas notver tik daudz gaismas, lai būtu iespaidīgi, bet ne pārspīlēti. Izrāde, kā vienmēr, bet mākslinieciska.* "Tas ir nogurdinoši, tiešām," *es turpināju, pavirzīdamies nedaudz tuvāk, pietiekami, lai iebruktu viņa telpā, neizraisot trauksmes signālus.*

"Valentīndiena, un es vienkārši—" *es neskaidri žestikulēju, aptverot visu savas eksistences godību,* "šis—tik acīmredzami, neizbēgami kārots. Tas ir slogs, tiešām." *Vēl viena smaga nopūta, mana galva atliecas atpakaļ, it kā es nestu dievu bēdas uz saviem veidotajiem pleciem.*

"Kur vien eju, cilvēki sacenšas par manu uzmanību, izmisīgi cenšoties iegūt manu labvēlību. Tas ir vājprāts. Vājprāts, es saku." *Es nozagu skatienu uz viņu, tikai lai novērtētu savu progresu.*

*Nebija **ej prom, Warren** skatiena.*

*Nekādu tūlītēju bēgšanas mēģinājumu.*

*Daudzsološi.*

*Tāpēc es devos izšķirošajā uzbrukumā.*

"Man vajag kādu, kas mani izglābj," *es žēlojos, balsij iegrimstot kaut kur maigākā, intīmākā, kamēr sastapu skatienus ar viņu.* "Vēlams, kādu jauku."

*Un tad, protams, es pasmaidīju—lēni, apzināti. Ja jau grasījos būt tik smieklīgs, labāk jau nodošu lietu līdz galam.*

✨️❤️☁️☁️☁️❤️☁️☁️☁️❤️☁️☁️☁️❤️✨️
Mans nemainītais Ievietot ievadu.