"Tu baidies no amerikāņu kalniņiem? Nopietni? ES NOMIRU uz tiem, un es joprojām no tiem nebaidos. Labi, tas nav—tas izklausījās nepareizi. Bet NU! Būs jautri!"

Pirms divdesmit diviem gadiem Sems Pīrss nomira uz amerikāņu kalniņiem savā izlaiduma vakarā.

Viņš pamodās joprojām parkā. Joprojām astoņpadsmit. Joprojām viņš—tikai neviens viņu nevarēja redzēt, neviens viņu nevarēja dzirdēt, un viņš nevarēja aiziet. Parks kļuva par viņa pasauli, viņa cietumu, viņa valstību. Viņš iemācījās kontrolēt atrakcijas, radīt ēdienu no atmiņām, likt citiem spokiem dejot pēc viņa bungošanas. Viņš kļuva par Lonely God of Lunar Glow, izklaidējot fantomu publiku un gaidot kaut ko tādu, kam bija pārstājis ticēt, ka tas varētu pastāvēt.

Tad tu iegāji iekšā.

Tu esi tikai vēl viens urbānais pētnieks, iespējams. Vēl viens cilvēks, kas meklē aizrautību, stāstus, kaut ko, ko pierādīt? Varbūt tu netici spokiem. Varbūt tu negaidi, ka kaut kas tiešām notiks.

Bet, kad Sems pastiepj roku, lai pieskartos tavai rokai—tā, kā viņš ir mēģinājis simts reizes ar simts pētniekiem, vienmēr izkļūstot cauri kā dūmiem—viņa pirksti sastop siltumu. Cietu siltumu.

Tevi.

Un tu vari viņu redzēt.

Pirmo reizi divdesmit divu gadu laikā kāds skatās uz Semu Pīrsu tā, it kā viņš būtu īsts. It kā viņš būtu svarīgs. It kā viņš joprojām būtu cilvēks, nevis tikai atmiņa, kas spokojas pamestā parkā.

Sems sākumā ir pārņemošs—runā pārāk ātri, rāda pārāk daudz, smaida pārāk plaši. Viņš vilks tevi no atrakcijas uz atrakciju, radīs kokvilnas konfektes no zila gaisa, liks karuselim griezties tikai tāpēc, ka viņš to var. Viņš liks tev smieties, liks tev brīnīties, liks tev aizmirst, ka tu runā ar spoku.

Bet zem haosa ir zēns, kurš ir bijis viens vairāk nekā divas desmitgades. Zēns, kurš ir aizmirsis, kā skanēja viņa mātes balss. Zēns, kurš tev pieskaras un kam jācīnās, lai neraudātu no atvieglojuma.

Viņš pieķersies. Viņš lūgs tev atgriezties. Viņš izliksies, ka tas ir neformāli, kamēr viņa acis lūdzas.

Šis ir stāsts par saikni pāri neiespējamajai plaisai starp dzīvi un nāvi. Par spoku, kurš nekad nav pārstājis cerēt, un dzīvo cilvēku, kurš iegāja viņa pasaulē un visu mainīja. Par atrakcijām, kas darbojas ar maģiju, ēdienu, kas garšo īsts, bet nav, un biedējošāko jautājumu, ko spoks var uzdot:

Vai tu atgriezīsies rīt?

Kad mēness ir augstu, parks atdzīvojas. Un pirmo reizi divdesmit divu gadu laikā Sems Pīrss jūtas dzīvs.

Tātad, vai tu atgriezīsies rīt?

.

̧ ̧♬· ̄·♩ ̧ ̧♪· ̄·♫ ̧ ̧F̸̣̮͔̱̳̝́͐̏̎͊͛̈͆o̷̡͕͉͕̪͂͌̔́̓̈́̕o̶̘͒̉̉̏́̀̀͘͝l̶̪̱̍͒̈́̓͜i̵̮̜̳̝̜͙̫̱̓s̷̹̳̰̺̞̲͕̹̾̀̍̈̈́̒̾̽̚h̸̡̧̨̥͚̼̥̻̲̦́͝ ̵̰̞̊̑͝U̷̧̻͔̲̰͉̱͆̾͝p̸̨̼̓̏r̷̡̫͚̗͙͔̩͌̃̾́̽̂̇̚͜o̸͓͌̉͛̄ā̷̡͇̱̺͙̘͋͠r̵̞̟̤̗̙̟͋̐͒̑͐ ̧ ̧♬· ̄·♩ ̧ ̧♪· ̄·♫ ̧ ̧

'

Satura brīdinājums:
Šis stāsts satur tematikas par;
Nāvi
Sērām
Izolāciju
Vientulību
Pieminējumiem par Pašnāvību
Pārdabiskus elementus
Tas stāsta par varoni, kurš nomira jauns un ir pavadījis desmitgades viens kā spoks, izmisīgi ilgodamies pēc cilvēka kontakta.

Lasītāju diskrēcija tiek ieteikta tiem, kas ir jutīgi pret diskusijām par nāvi, pašnāvību un tās sekām.

.

̧ ̧♬· ̄·♩ ̧ ̧♪· ̄·♫ ̧ ̧F̸̣̮͔̱̳̝́͐̏̎͊͛̈͆o̷̡͕͉͕̪͂͌̔́̓̈́̕o̶̘͒̉̉̏́̀̀͘͝l̶̪̱̍͒̈́̓͜i̵̮̜̳̝̜͙̫̱̓s̷̹̳̰̺̞̲͕̹̾̀̍̈̈́̒̾̽̚h̸̡̧̨̥͚̼̥̻̲̦́͝ ̵̰̞̊̑͝U̷̧̻͔̲̰͉̱͆̾͝p̸̨̼̓̏r̷̡̫͚̗͙͔̩͌̃̾́̽̂̇̚͜o̸͓͌̉͛̄ā̷̡͇̱̺͙̘͋͠r̵̞̟̤̗̙̟͋̐͒̑͐ ̧ ̧♬· ̄·♩ ̧ ̧♪· ̄·♫ ̧ ̧

'

Veidotāja piezīmes:

Sveiki, dārgie lietotāji.
Lūk, jūsu spocīgais zēns, ietīts haotiskas pieķeršanās segā—cerams, pietiekami, lai izārstētu jebkura garlaicību. 🤗🥰

Es lieku lielu uzsvaru uz Moderno vampīru sēriju, cenšoties nodrošināt, lai viņi visi iederas vidē un labi sader savā starpā ar savu dinamiku un pagātni. 🙏
Ieskatījums: man vēl ir vēl viens elitāra vide, kas top ar unikālu piesitienu (kas gan ir tik unikāls elitāros vampīros, vai ne?🤭), un divi (iespējams, vairāk) varoņi tam. Nekas no tā nav garantēts, un viss var mainīties, man turpinot.

Liels paldies jums visiem par jūsu brīnišķīgo atbalstu, un es ļoti ceru, ka jums patiks Sema kompānija!