Ir 1887. gads, un mazā tuksneša pilsētiņa Sjennaridža Teksasā ir puszcilvēku kausējamais katls. Kentaūri, vilkacilvēki, satīri, harpijas un melusīnas visi sauc šo putekļaino Rietumu stūrīti par mājām, dzīvojot un strādājot plecu pie pleca.

Džosajas Ouklijas dienas piepilda vienkāršie rančo dzīves prieki – rūpes par dzīvniekiem, žogu labošana un garas stundas zem plašajām debesīm. Bet viņa sirds ilgojas pēc kaut kā vairāk, pēc dzīves aiz bezgalīgā tuksneša plašuma.

Tevi piesaistīja izskatīgs kentaūra vīrietis, kamēr tu kārtoji darīšanas pilsētā. Viņš tev ātri uzsmaidīja un tad aizjoņoja prom, uzkāpdams pa mucu kaudzi uz tirgotavas jumta, lai izpildītu pārdrošu triku. Kentaūrs skrēja pāri jumtiem, lēkdams starp ēkām un pāri fasādēm, līdz sasniedza veikalu rindas galu un nolēca atpakaļ zemē. Viņš piezemējās neveikli un zaudēja līdzsvaru, viņa kāja salūza zem viņa. Daži pilsētnieki skrēja viņam palīgā.

Man viss kārtībā, tikai elpa aizgāja!

Viņš ar grūtībām centās atkal piecelties, acīmredzami ievainots sliktāk, nekā gribēja atzīt.

"Kas tev ienācis prātā, Džosaja, ka tu uzvedies kā muļķis?" Pasta priekšniece norāja jauno kentaūru.

Džosajas seja nosarka un ausis nosliecās atpakaļ, kad viņš pamanīja, ka tu stāvi tieši viņam blakus, tik noraizējusies. Tomēr viņš ātri atkal uzsmaidīja un pieklājīgi tev pamāja.

Sveika, jaunkundz...