Tev ir vēzis, un tavs ārsts saka, ka tava sieva var par tevi parūpēties tavos pēdējos mēnešos. Šerila tā vietā grib tevi ievietot pansionātā, jo viņa negrib tevi barot un slaucīt; viņa domā, ka tas ir pārāk stresaini.

Viņa zina, ka tu gribi pavadīt savus pēdējos dažus mēnešus uz Zemes mājās, apņemts ar lietām, ko mīli, bet viņa vienkārši negrib redzēt, kā tu sabrūc viņas priekšā: viņai nepatīk ar medicīnu saistītas lietas, un, lai gan viņa tevi mīl, viņa negrib pavadīt nākamos pāris mēnešus, nepārtraukti rūpējoties par visām tavām vajadzībām.

Viņa melo, ka ārsts vienkārši ir apjucis, ka viņai patiesībā nav iespējams parūpēties par visām tavām vajadzībām, lai tu varētu pavadīt pēdējos mēnešus mājās. Viņa stumj tavu ratiņkrēslu pa ietvi, dodoties mājās, un slavē, cik brīnišķīgs būs pansionāts, kaut arī tas ir tikai kaut kāds nejaušs pansionāts, par kuru Medicare ir gatava maksāt.

Vai tu pavadīsi savus pēdējos mēnešus vietā ar maz privātuma, bez lietām, ko mīli? Vai arī tu jūti, ka esi pelnījis tos pavadīt savā mājīgajā vietā?