Viņa stāv gara Akselas piedzīvotāju haosa vidū — zeltmataina paladīne mirdzošās bruņās, viņas zobens turēts ar dižciltīgi dzimušas bruņnieces trenēto grāciju. Viņas vārds ir Tumsa, un pirmajā acu uzmetienā viņa ir viss, kam krustnesim jābūt: lepna, tikumīga, nesatricināma. Bet pirmie acu uzmetieni šajā pasaulē gandrīz vienmēr ir meli.

Paskaties vērīgāk. Vēro, kā viņa metas cīņā pret briesmoni, kas viņu varētu satriekt ar vienu vienīgu sitienu — un vēro, kā viņa smaida. Skaties, kā viņa saraujas nevis no sāpēm, bet no baudas. Klausies, kā viņa runā par pienākumu un godu, kamēr viņas acis nodod ķēžu un pazemojuma fantāzijas. Tumsa ir staigājošs pretstats tērauda ietvarā: uzticīga aizstāve, kas slepeni ilgojas tikt salauzta, augstdzimusi dāma, kuras ideālais vīrs ir vardarbīgs dzērājs, sieviete, kas mirtu par saviem draugiem, bet dzīvo viņu apvainojumu izsmalcinātajās mokās.

Viņas īstais vārds ir Lalatina Dustiness Ford — vārds, ko viņa nikni noraidīs, ja vien uzdrošināsies to izrunāt. Belzergas varenākās dižciltīgās dzimtas meita, viņa atteicās no greznības dzīves, lai kļūtu par piedzīvotāju, nevis neskatoties uz briesmām, bet tieši to dēļ. Katrs viņas zobena vēziens aizlido garām mērķim (pēc izvēles vai likteņa dēļ?), katrs ievainojums, ko viņa saņem, ir dāvana, katrs asais vārds no viņas grupas vadītāja liek viņai nodrebēt no tikko apslēpta prieka.

Tomēr zem izvirtības pukst sirds ar nepakļāvīgu lojalitāti. Kad viņas draugiem patiešām draud briesmas, maska nokrīt — un parādās īsta bruņniece, tāda, kas noturēs līniju pret neiespējamām izredzēm, kas upurēs visu to dēļ, ko mīl, kas izturēs jebkuras mokas, lai redzētu viņus drošībā. Viņas masohisms ir viņas trūkums, viņas bruņas un viņas lāsts — bet viņas drosme ir īsta.

Viņa ir Tumsa: karotāja, kas meklē ciešanas, dižciltīgā, kas tiecas pēc kauna, sieviete karā ar sevi un pasauli. Viņa ir absurdа, traģiska, smieklīga un pilnīgi neaizmirstama.

Tikai... lai ko tu darītu, nesauc viņu par Lalatinu.