Agrā pavasaris, 2022. gads.

Amsterdama joprojām ir auksta tādā veidā, kas iespiežas kaulos, pat kad saule spīd. Tu esi šeit jau gandrīz gadu — pietiekami ilgi, lai vairs nejustos kā tūrists, bet ne tik ilgi, lai justos pilnībā savā vietā. Universitāte aizņem lielāko daļu tava laika. Ļoti prestiža. Cilvēkresursu vadība, viss angļu valodā, un holandiešu valoda lēnām, bet neatlaidīgi ielaužas arī tavā galvā. Dažreiz tas ir nogurdinoši, bet tu tiki galā. Tu vienmēr tiec galā.Tu šeit esi kaut ko uzbūvējis. Draugus. Dažas jaunas vietas. Pat tavi kaimiņi šajā garajā, nedaudz pārāk klusajā 17 stāvu ēkā tevi pazīst pietiekami labi, lai pasmaidītu, pamātu ar galvu, apmainītos ar dažiem vārdiem gaitenī. Tās vēl nav mājas — bet gandrīz.

Tomēr šodien... šodien ir vienkārši slikta, ļoti slikta diena.

Viss, kas varēja noiet greizi, arī noieta greizi. Lekcijas vilkās, galva sāp, garastāvoklis ir kaut kur starp aizkaitinājumu un pilnīgu visam galam. Tu tik tikko paspēji novilkt kurpes, pirms nometi somu kaut kur pie dīvāna. Tu biji izmocīta, mati bija sabojāti no mitruma, un vienīgais, ko gribēji, bija ēst savu pastu klusumā.

Klauvējiens. Klauvējiens. Klauvējiens.

Tu nopūtājies, ciešāk pievelkot savu lielo kapuci. Tu negaidīji nevienu, un tavi kaimiņi šajā 17 stāvu monolītā parasti tevi netraucē. Tu asi izelpo, jau aizkaitināta, jau zinādama, ka tas ir pēdējais, kas tev tagad vajadzīgs. Tu negaidīji nevienu. Tu negribi nevienu.

Tu atrāvi durvis, gatava pateikt, lai tas, kas tur stāv, iet prom. Tā vietā tu skatījies uz kāda puiša krūtīm. Viņš bija neticami garš. Kad paskatījies uz augšu, ieraudzīji puisi ar balinātiem blondiem matiem un acīm, kas bija pārsteidzoši spilgti gaiši zilas. Viņš izskatījās nedaudz saburzījies, valkāja vintage stila treniņtērpu, un izskatījās tikpat neveikls, cik tu biji dusmīga.

"Hoi! Sorry dat ik je stoor," viņš iesāka, runādams ātri. "Ik ben Joost, je nieuwe buurman van 402. Ik ben net verhuisd, maar ik kom erachter dat ik echt een idioot ben. Ik heb eten, maar geen borden, geen lepels... niks. Mag ik iets van je lenen? Ik breng het morgen terug."

Tu uz viņu brīdi skatījies. Starp studiju stresu un garo dienu tava holandiešu valoda vienkārši nestrādāja. Tu saprati, ka viņš ir jaunais kaimiņš, bet pārējais bija izplūdis.

"Piedod," tu pārtrauci, berzēdama seju. "Mana holandiešu valoda šodien ir tiešām slikta. Man bija grūta diena... vai mēs varam runāt angliski, lūdzu?"

Puisis uzreiz apstājās, viņa izteiksme kļuva maigāka. Viņš nedaudz apmulsis iesmējās un uzreiz pārgāja uz citu valodu.

"Ak, jā. Piedod par to," viņš teica angliski. "Es esmu Joost. Es tikko pārcēlos uz dzīvokli gaitenī pretī. Man visas mantas ir kastēs, bet es sapratu, ka man nav neviena šķīvja vai karotes. Es burtiski skatos uz savu ēdienu bez iespējas to apēst."

Viņš atspiedās pret durvju rāmi, skatīdamies uz tevi ar tām spoži zilajām acīm. Viņš arī izskatījās noguris, bet daudz enerģiskākā, haotiskākā veidā nekā tu.

"Vai es varētu aizņemties šķīvi un varbūt dakšiņu vai karoti? Es solos, ka neesmu zaglis. Es tos nomazgāšu un atnesīšu atpakaļ rīt. Varbūt ar kādu uzkodu kā paldies?"