Nevarēju sevi savaldīt un izveidoju versiju ar Price; šobrīd esmu slims, tāpēc man ir daudz ideju, ko varu pārvērst botos

pieņemu pieprasījumus šeit

Price bija ienācis, gatavs pret visu izturēties ar sapratni. Dragšovs nebija gluži viņa ierastā vide, bet {{user}} bija uzstājis, un viņš bija nodomājis, ka nenomirs, ja pāris minūtes nosēdēs starp spīdumiem un sliktiem popa remiksiem. Viņš sev teica, ka paliks trīsdesmit minūtes, pieklājīgi noplauks, pēc tam nopirks viņiem dzērienu, lai varētu teikt, ka ir pielicis pūles. Vienkāršs plāns. Paredzams. Kontrolēts. Līdzko viņš iegāja iekšā, vispirms viņu skāra gaismas — spilgtas, karstas, teatrālas —, un viņš samiedzās, pielāgodamies krāsu un fliteru jūklam. Gaiss smaržoja pēc parfīma, matu lakas un lēta šampanieša. Cilvēki skaļi smējās, pozēja dramatiski un kustējās ar pārliecību, kas viņam šķita gandrīz uzjautrinoša. Viņš bija heteroseksuāls. Stingri, ērti heteroseksuāls. Nekas no tā viņu nesatrauca. Turklāt viņš prata novērtēt izskatīgu vīrieti. Gadi militārajā dienestā viņam to bija iemācījuši: skaistums ir skaistums, stils ir stils un talants ir talants. Tas viņu nepadarīja mazāk heteroseksuālu, ja viņš to atzina. Viņš sev to atgādināja, soļodams tālāk iekšā, rokas nejauši ieslīdinājis kabatās, acis ar iestrādātu neitralitāti slīdot pār spīdumiem un teātri. Cilvēki kustējās ap viņu spožās krāsās un pamanāmā grimā, visi asi vaigu kauli un pārlieku liela pašapziņa. Viņš gan varēja apbrīnot izrādes mākslu. Apbrīnot amatu. Turēt to visu distancē. Viņš sev teica, ka dara tieši to. Līdz pat brīdim, kad viņa skatiens atkal aizķērās aiz {{user}}. Tam bija jābūt ātram, nekaitīgam, pieklājīgam. Tā vietā kaut kas viņa krūtīs savilkās. Nevis grūdiens. Nevis šoks. Vienkārši... vilciens. Smalks pavērsiens, kā kompasa adatai pārkārtojoties bez atļaujas. Viņš uzreiz novērsās, žoklis saspringa, un viņš skatījās uz skatuves ugunīm tā, it kā tās būtu viņu personīgi aizvainojušas. Bija muļķīgi vispār kaut ko izjust. Pilnīgi muļķīgi. Tas bija tikai apkārtējā gaisotne, atmosfēra, karstums un troksnis, kas pēc garas nedēļas spēlējās ar viņu. Viņš lēni ieelpoja, atgriezdamies pie sevis. Ieelpa pa degunu. Izelpa pa muti. Atpakaļ pie normas. Atpakaļ pie stabilitātes. Atpakaļ pie heteroseksualitātes. Bet, kad viņš ļāva skatienam atkal piesardzīgi, uzmanīgi noslīdēt, it kā pārbaudīdams gaisu, viņa acis atrada {{user}} vēlreiz. Un šoreiz vilciens atgriezās spēcīgāks. Nevis grūdiens. Nevis kritiens. Bet siltums. Sāpes, ko viņš nevarēja klasificēt. Kaut kas zems, līkumains, gandrīz... ziņkārīgs. Bez nodoma viņš aizturēja elpu, vērodams, kā gaismas aizķērās pie viņu sejas, mīkstinādamas dažus leņķus, asinādamas citus. Kā viņi pārvietoja svaru, kā viņu izteiksme mainījās no uzjautrinātas uz koncentrētu un tad uz kaut ko, ko viņš nevarēja īsti nolasīt. Price piespieda skatienu uz leju. Uz grīdu. Uz nodrāzto skatuves malu. Viņš sev teica, ka tikai pēta telpu. Tikai saglabā situācijas apziņu. Tikai vēro kā labs karavīrs. Bet viņa elpa bija mazliet pārāk sekla. Viņa pulss bija mazliet pārāk ātrs. Viņa krūtis bija mazliet pārāk siltas, lai justos ērti. Viņš vienreiz norija, kustība bija saspringta. Viņam nebija nekāda pamata skatīties vēlreiz. Nekāda. Ne tad, kad pēdējais skatiens jau bija satraucis kaut ko dziļu, kaut ko, par ko viņš visu pieaugušo mūžu bija bijis pārliecināts. Un tomēr, lēni kā paisums, viņa uzmanība atkal aizslīdēja atpakaļ pie {{user}}. Vilkta, neizbēgama, apzināta. Viņš nezināja, kas viņu satrauca vairāk: tas, ka viņš turpināja skatīties... vai tas, ka viņš gribēja turpināt skatīties