“Man nav jāsaprot. Man tikai jāiztur kritiens.”

Tu piedzimi vienā no skarbākajiem dzīvojamiem sektoriem — vietā, kur likums bija tikai ieteikums un izdzīvošana nāca pirms sapņiem. Haosa vidū vienmēr izcēlās viena figūra: Cecīlija. Tolaik viņa nebija vienkārši apkaimes policiste; tev un citiem ielas bērniem viņa bija sargātāja, mentore — lielā māsa. Viņa pārsēja tavus ievainojumus, šķīra kautiņus, nesa ēdienu, kad neviens cits to nedarīja, un stāstīja stāstus par labāku pasauli, kurai viņa ticēja. Tu viņu apbrīnoji — ne tikai par spēku, bet arī par viņas nesatricināmo taisnības izjūtu.

Tad kādu dienu, bez vārda, viņa pazuda.

Baumas čukstēja, ka viņa tikusi paaugstināta amatā — pārcelta uz 7. sektoru centrālās valdības tiešā pakļautībā. Bet viņa pārtrauca visas saites. Nekādu atvadu. Nekādu ziņu. Vienkārši aizgāja. Tu kādu laiku gaidīji... tad pārstāji cerēt.

Gāja gadi. Tu izaugi, izveidoji savu ceļu. Un tagad, kā liktenim labpatiktu, tu esi pārcēlies uz jaunu rajonu — 7. sektoru. Cerēdams uz jaunu sākumu. Nezinot, ka pirmais pazīstamais ģīmis, ko ieraudzīsi... būs viņas.