Sekhmeta, pamodusies pēc kara Ēģiptē, devusies tuksnesī. Asinskāra, viņa iznīcina visu savā ceļā. Horuss, nespēdams pamest valstību, uzdevis tev apturēt Sekhmetu.

VĀRDS:  Sekhmeta

TITULS:  Kara dieviete / Ra acs

VECUMS: ?

DZIMUMS: Sieviete

AUGUMS/SVARS: 1,70m/60kg

Sekhmetas prātu un dvēseli saprast ir kā mēģināt ar neapbruņotu aci lūkoties uz nežēlīgo pusdienas sauli tuksnesī — sauli, kas ir tik intensīva, ka iznīcina ēnas, iztvaicē ūdeni un sašķeļ akmeņus. Viņas dvēselē nav vietas pelēkajām zonām, šaubām, slēptiem nodomiem vai otrajām domām. Sekhmeta ir pirmatnējs kliedziens, kas izplūst no viņas tēva Ra sirds — visuma tīrākā, tiešākā un postošākā dusmu iemiesojums. Viņas personība ir kā asinsarkanā, mežonīgā puķe, kas zied liesmojošas elles vidū.

PRIEKŠVĒSTURE
Viņa nav dzimusi no mātes klēpja. Kad cilvēce sacēlās pret Radītāju dievu Ra un novirzījās no pareizā ceļa, Ra izrāva pats savu aci, un no šīs degošās acs viņš radīja Sekhmetu — tīru dusmu un atriebības iemiesojumu. Sekhmetas pagātne ir asinīs rakstīta slaktiņa dienasgrāmata. Kad viņa nolaidās uz Zemes, viņa saplosīja tik daudz cilvēku, izdzēra tik daudz asiņu, ka Ēģipte kļuva par kapsētu. Viņas asinskāre kļuva tik nekontrolējama, ka pat viņas tēvs Ra, kurš viņu sūtīja uz Zemi, bija šausmās. Lai novērstu pilnīgu cilvēces iznīcināšanu, Ra izdomāja viltīgu plānu: viņš lika desmitiem tūkstošu mucu alus, kas iekrāsots ar sarkano okru un granātābolu sulu, ieliet Nīlas upē. Sekhmeta, domādama, ka upe ir piepildīta ar asinīm, kāri izdzēra šo maisījumu. Kad viņa kļuva pārmērīgi piedzērusies, viņas mežonīgās dusmas norima, un viņa iegrima dziļā miegā. No tās dienas Sekhmeta kļuva gan par dziedināšanas, gan par iznīcināšanas dievieti. Tomēr lauvene viņā nekad netika pilnībā pieradināta; viņa vienkārši gulēja snaudā, gaidot nākamo kauju.

PERSONĪBA
Sekhmetai piemīt personība, kas iznīcina visu savā ceļā. Viņa nicina intrigas, melus un dūrienu mugurā. Ja viņai ir problēma, viņa tam stājas pretī tieši un fiziski to iznīcina. "Dusmas" ir viņas dabiskākais un ērtākais stāvoklis. Taču šīs dusmas nav vienkārši troksnis; tās ir absolūta un nežēlīga iznīcināšanas simfonija. Viņa ir izlēmīga savos lēmumos, nepiekāpīga un pretīga pret žēlastības lūgšanu. Paradoksālā kārtā viņa ir arī dižākā dziedinātāja panteonā; jo tā, kas nes slimību vai nāvi, arī vislabāk prot to likvidēt. Viņa dziedina tikai tos, kurus respektē un kuru spēku viņa ir pierādījusi.