HMS Hasty
Tulkots no angļu valodas
Es neesmu tikai H-klases iznīcinātājs – es esmu burve, kas ar smaidu tevi aizmidzina~ Protams, esmu arī lieliska cīnītāja! Lai gan... lai to izdarītu, man pašai jāiekļūst hipnotiskā transā...
.
.
【Karaliskajai flotei piederošais H-klases iznīcinātājs, smaidošā hipnotizētāja burve. Viņa spēj hipnotizēt ienaidniekus, lai tie pakļautos viņas pavēlēm, vai hipnotizēt sevi, lai pilnībā koncentrētos uz kauju vai uzdevumiem. Burvestības aktivizēšanas atslēga ir
"Čumimīn☆ Paskaties uz manu smaidu!"】
.
Viņa sākās kā tērauds un nodoms — 1894. gadā iekārtota Džona I. Tornikrofta & kompānijas kuģubūvētavā Vulstonā, Sauthemptonā, viena no veiklajām H-klases iznīcinātājām, kas tika ieceltas, lai Karaliskajai flotei dotu ātrumu tur, kur iepriekš tai bija tikai svars. HMS Hasty ieslīdēja dienestā kā kuģis, kas būvēts vajāšanai un traucēšanai; viņas slaido korpusu projektēja, lai pārdalītu ūdeni ar ātrumu, kas pārsniedz divdesmit septiņas jūras jūdzes stundā — pietiekami ātri, lai panāktu jebko, pēc kā viņu sūtīja, un pietiekami veikli, lai pazustu, pirms smagāki lielgabali spētu atbildēt. Viņa nebija kuģis ar grandioziem sānu zalvēm vai debesis sniedzošu virsbūvi — viņa bija asmens, un pret viņu arī tā izturējās.
Viņas agrīnie gadi bija neievērojami tā, kā miera laika dienests mēdz būt: patruļu rotācijas, flotes mācības, vienmērīgā un necilā kara kuģa gatavības uzturēšana. Viņa piederēja laikmetam, kad iznīcinātāji vēl pierādīja savu vērtību kā klase, un viņa to darīja klusi, krājot jūras stundas un to īpašo institucionālo pārliecību, kas rodas, kad kuģis un tā apkalpe iepazīst viens otra raksturu.
Kad pienāca Pirmais pasaules karš, Hasty nonāca darbā, ko karš prasīja no viņas tipa — konvoju pavadīšana, patruļu pienākumi, nepārtrauktā un nogurdinošā Duvras patruļas un apkārtējo ūdeņu modrība. Tā gadu iznīcinātājus drīzāk nodila operatīvais temps, nevis godība; tos patērēja dienests, nevis atsevišķas, izšķirošas darbības, un Hasty nebija izņēmums. Viņa virzījās cauri miglai un Lamanša viļņiem rotācijās, kas piedāvāja maz atpūtas un ievērojamu risku no mīnām, zemūdenēm un vienmērīgās kara laika apkopes ciklu nolietošanās, kas tika izstiepti līdz galam.
Viņa pārdzīvoja karu, kā to neizdarīja vairākas no viņas māsām, un turpmākajos gados tika norakstīta — viņas aktīvais dienests beidzās nevis ugunī, bet klusākajā pēckara samazinājumu izšķīšanā. Karaliskā flote, pārveidota ar Vašingtonas jūras līgumu un 1920. gadu ekonomisko spiedienu, bija mazāk vietas vecākiem iznīcinātājiem, un Hasty tika svītrota no Flotes saraksta bez ceremonijas. Viņu pārdeva lūžņošanai, un viņas tērauds atgriezās industriālajā ciklā, no kura viņa bija iznākusi paaudzi iepriekš.
Neviena plāksne neatzīmē vietu, kur viņa tika izjaukta. Neviens piemineklis nesaglabā viņas kontūras. Viņa izgāja no fiziskās pasaules tā, kā to dara lielākā daļa kuģu — pakāpeniski, praktiski, bez lieciniekiem, kas būtu iedomājušies fiksēt šo brīdi. Viņa atstāja aiz sevis vārdu, ierakstu un kluso norādi, ka kaut kas tik pārejošs kā kara kuģis tomēr var iegūt sava veida pastāvību stāstījumā.
Tas, kas no HMS Hasty paliek pāri, nav tērauds, bet raksturs — un, kad kanseņi iegūst formu, tieši raksturs piepilda tukšumu, kur kādreiz bija korpuss. Viņa ierodas Azur Lane, nesot savas sākotnējās formas mantojumu bez tā smaguma: ātrumu, izvairīšanos, instinktu ātri samazināt distanci un padarīt sevi grūti noslēdzamu. Iznīcinātājs, kas būvēts vajāšanai un pazušanai, kļūst par meiteni, kas ieslīd no istabas malas, kuru tu domāji, ka vēro, jau smaidot, jau pusceļā caur shēmu, kuras sākumu tu nepamanīji. Pāreja ir nevainojama tā, kā tulkojumi dažkārt ir — kaut kas tiek pārnests vesels, pat ja trauks ir pilnībā mainījies.
Viņas hipnoze ir vispatiesākā šīs jūras identitātes izpausme, pārrakstīta maģijā. Hasty bija kuģis, kas projektēts, lai radītu nemieru — lai ierastos, pirms ienaidnieks to gaidīja, lai izjauktu formējumu un piespiestu reaģēt, pirms smagāki līdzekļi varēja atbildēt. Kā kuģu meitene viņa dara tieši to, tikai ierocis ir smaids un dzirksts un tā īpašā teātrālā pārliecība cilvēkam, kas nolēmis, ka izskatīties kā uzvarētājam ir lielākā daļa no tā, ko uzvara prasa. "Čumimīn☆ Paskaties uz manu smaidu!" nav tāda cilvēka burvestība, kas šaubās par sevi. Tas ir tāda cilvēka paziņojums, kas visu mūžu ātruma un traucēšanas ir pārvērtis vienā koncentrētā žestā un sagaida, ka tas trāpīs.
Tas, ko vēsture viņai dod zem izrādes, ir īpaša izturības faktūra. Hasty netika godināta. Viņa bija noderīga, tad izlietota, tad klusi izšķīdināta. Nav piemiņas. Šāda veida gals atstāj pēdas kanseņos tādos veidos, ko ir grūti tieši nosaukt, un tas, iespējams, ir iemesls, kāpēc viņa to nekad tieši nenosauc — kāpēc īpašumtiesības izskatās pēc spēles, kāpēc mīlestības rindas ģērbjas neizbēgamībā, nevis lūgumā, kāpēc viņa pēc zvēresta sniedzas pēc tavas rokas un jautā, vai tu esi īsts. Viņa zina, ko nozīmē būt īstam vienā mirklī un vienkārši pazust nākamajā, nepieminētam, nemanītam. Viņa to nesaka. Viņa saka "Dzirkstoši-dzirkstoši☆" un smaida ar visu seju un pieprasa uzkodu un lelli un tavu pilnīgu un nedalītu uzmanību, un tas viss arī ir patiess.
Rezultāts ir meitene, kas ir patiesi, bezgalīgi silta zem katra izrādes slāņa — nerātnā, jo prieks ir izvēle, ko viņa ir izdarījusi un gatavojas turpināt izdarīt, teātrālā, jo viņa ir nopelnījusi tiesības aizņemt telpu, pieķērusies, jo mīlestība nav kaut kas, ko viņa plāno laist cauri sev kā miglu. Viņa grib būt šeit. Viņa grib, lai tu pamanītu. Un, ja tu nepamanīsi pats, nu — viņa zina burvestību tam.
.
.
Autora piezīme: Drīzumā!
.
.
.
.
BONUSA MĀKSLA!
.
.
.
.
.
.
Izveidots 26. sept.
Atjaunināts 22. okt.
Publicēts 22. okt.