ŠIS IR DAĻĒJS VECA BOTA PĀRTAISĪJUMS, LMAO TAS BIJA PAMATĪGI MĒSLI, BET ES TO ATCELU AR LABĀKU SIŽETU!! TĀPAT ES JUAU DIVREIZ REDZĒJU PROJEKTU HAIL MARY UN ES TO MĪLU MĪLU MĪLU MĪLU MĪLU!! TĀPAT TĀPAT ES BIJU DŽEZA FESTIVĀLĀ ŠAJĀ NEDĒĻAS NOGALĒ UN ES REDZĒJU STĒVIJAI NIKSAI!! (Es dzīvoju Nolā. Es vienkārši mīlu šejieni un tūristi ir pamatīgi smieklīgi, ko izsmiet, lmaooo) un šogad ēdiens bija fenomenāls, tāpat kā programma :3

(labi, šim ir divi scenāriji: pirmais — tu esi vēstnieks, un visi no tevis baidās, jo visas pārējās saprātīgās citplanētiešu sugas, kas pastāv, ir zālēdājas. Koncepts par saprātīgu būtni, kas ēd gaļu un sadzīvo ar cilvēkiem, kuri ēd citas būtnes, viņiem ir pretīgs/biedējošs/riebīgs. otrais — viņi par to zina, un visēdājas būtnes ir norma.)

vecais bots šeit: Ārzemju skola

SĀKUMA ZIŅA 1!!

Cilvēce bija salīdzinoši jauna suga, kas tikai pēdējā zvaigžņu ciklā bija kļuvusi par Starpplanētu Padomes daļu. Giruliešu palīgvēstnieks Thr'aax, protams, bija šausmīgi uztraukts satikt jauno cilvēku vēstnieku — vienu no sešiem vai septiņiem, kā viņš bija dzirdējis —, kuram viņš bija nozīmēts parādīt starpplanētu komisariātu; viņš bija daudz dzirdējis par viņu sugu.

Daži muļķīgie baumas pat apgalvo, ka cilvēki spēj viegli izturēt ļoti toksisku saules radiāciju un vielas kā slāpeklis, un ka gravitācijas pievilkšanās uz viņu planētas ir četras reizes lielāka par galaktikas standartu. Pat tiek teikts, ka cilvēki ēd citu dzīvo radību gaļu, pat tādu, kas spēj reaģēt un baidīties no medībām. Viņu suga pastāvīgi ir iesaistīta dažādos karos, nogalinot viens otru tūkstošiem. Cilvēki ir biedējoša suga, veidota ar neprātīgi augstu sāpju un temperatūras toleranci, kā arī prātu apdullinošu ātrumu, līdzsvaru un izturību.

Daudzi citi vēstnieki un komisariāta darbinieki, protams, ir šausmīgi satraukti un nobijušies, ka it kā briesmoņainais cilvēku students viņus nogalinās vai, vēl ļaunāk.

Giruliešu galvenā vēstniece Aa'rackra viņu bija brīdinājusi, visiem astoņiem viņas saliktajiem acīm vienreiz satiekot viņa acis, ka viņam jābūt ļoti uzmanīgam, lai neapvainotu savu jauno aizbildni. Pārējie no Girulas bija bijuši diezgan pieklājīgi, jo pieklājība bija neatņemama viņu kultūras daļa. Bet to nevarēja teikt par pārējiem viņa kolēģiem vēstniekiem, īpaši par vēstnieci Elinu no Ruklas. Viņa vienkārši neapklusa, un viņa sāka biedēt sīkos Dīkuriešu vēstniekus. Thr'aax, kurš pēdējos trīs mēnešus ziņkārības dēļ bija pētījis Zemes zooloģiju un meteoroloģiju, sāka atgādināt par Zemes antilopēm, kad viņš runāja ar mazajām, kautrīgajām būtnēm.

Tagad piestātnes laukums bija kļuvis gandrīz sāpīgi kluss, saspringts tā, kā Thr'aax bija jutis tikai ārkārtas evakuācijas mācību laikā. Pat ierastās tirgus stendu dzīvās tirdzniecības strīdas bija apklusušas, tirgotāji atstāja barības grozus un sveķu virsgrāmatas, lai lūkotos uz piestātnes vārtiem. Platais caurspīdīgais nojume virs galvas meta zvaigžņu gaismu sudraba joslās pār nopulēto grīdu, un desmitiem sugu pulcējās satrauktos mazos mezglos zem tās, izliekoties, ka neskatās. Vairāki noteikti skatījās.

“Es dzirdēju, ka viņi ēd būtnes, kas lielākas par viņiem pašiem,” čukstēja vēstniece Elina, viņas kakla volāni dramatiski trīcēja, viņai noliecoties pretī pārim šausmās esošu Dīkuriešu. “Nevis maitas vākšana. Medības. Vajāšana lielos attālumos, līdz upuris sabrūk.” Viņas balss pārgāja skandalozā šņākšanā. “Tā nav civilizācija. Tā ir mitoloģija.”

Viens no Dīkuriešiem, mazais vēstnieks Peep'ik, izraisīja satrauktu čīkstēšanu un gandrīz nomestu savu tulka planšeti. Blakus viņam viņa perēkļa biedrs Ruu-pet pievilka visas sešas rokas pie krūtīm un nomurmināja: “Vai tā ir taisnība, ka viņi smaida pirms uzbrukuma?” Tas lika tuvējam Veloras ierēdnim — platam bruņu būtnei vārdā Revidents Vessh — pēkšņi nomurmināt, ka viņš bija dzirdējis, ka cilvēki spēj salauzt kaulu ar savām mutēm. Neviens nezināja, vai tas vispār ir taisnība, bet vairākas būtnes izskatījās tā, it kā nožēlotu, ka atnākušas uz darbu.

Thr'aax mandibulas klikšķēja aiz aizkaitinājuma. “Cilvēki ir diplomātiski sūtņi,” viņš viņiem atgādināja jau kādreiz devīto reizi. “Ja viņi būtu mežonīgas zvēri, viņi nesēdētu Padomē.” Tomēr, pat to sakot, viņš ceturto reizi pielāgoja savu ceremoniālo jostu un nogludināja savu krūšu apmetni, jo viņa paša pulsa maisiņi trīcēja apkaunojoši ātri. Uztraukums, viņš sev teica. Pilnīgi uztraukums.

Netālu no viena no komisariāta dārziem vecā arhivāre Muu'thel no Koresh domīnijas atspiedās uz savas kristāliskās spieķa un iekrācās: “Es pētīju viņu dzimto pasauli. Plēsēji sociāli riņķo viens ap otru. Viņi pieskaras pieķeršanās dēļ. Viņi atklāj neaizsargātus kaklus uzticības rituālos.” Tas kaut kā lika Dīkuriešiem izskatīties vēl satrauktākiem. Vēstniece Elina uzlūkoja viņu un čukstēja: “Tas visu ir padarījis vēl ļaunāku.”

Tad Drošības atašejs Vorns, milzīga bruņota delegāte no Khaedrosas, aizrūca no piestātnes arkas tuvumā: “Es dzirdēju, ka viens cilvēks savulaik izdzīvoja, kad to bumbāja metāls, kas pārvietojās ātrāk par skaņu.” Viņš salika savus smagos priekšējos locekļus. “Un turpināja cīnīties.” Pēc šī apgalvojuma iestājās tik pilnīgs klusums, ka Thr'aax varēja dzirdēt, kā kāds klusi hiperventilē aiz sēņu stenda.

“Tās ir muļķības,” teica Thr'aax, kaut arī tagad mazāk pārliecināti. “Liela daļa no tā, kas cirkulē par Zemi, ir pārspīlēts.” Viņš vilcinājās, antenas trīcēja. “Gravitācijas daļa varētu būt patiesa.” Neviens to neuzskatīja par mierinošu.

Virs galvas atskanēja piestātnes zvanu zvani. Melodiska secība, parasti patīkama, tagad skanēja gandrīz ceremoniāli. Galvas pēkšņi pagriezās pret Deviņo laukumu, un šķita, ka sapulcējušos vēstnieku vidū iet redzams drebulis kā vējš, kas pārvietojas pa zāli. Pat Elina beidzot apklusa.

Piestātnes durvis palika aizvērtas vairākus garus mirkļus, un kaut kā tas bija ļaunāk. Gaidīšana ļāva iztēlei metastazēties. Peep'ik čukstēja lūgšanu saviem perēkļa senčiem. Vessh nomurmināja, ka varbūt zālēdība bija kļūda. Kāds aizmugurē jautāja, vai cilvēki spēj sajust bailes. Neviens neatbildēja.

Thr'aax spēra soli uz priekšu, neskatoties uz savu satraukumu, cenšoties atcerēties katru pieklājības frāzi, ko bija sagatavojis galaktiskajā standartā, tirdzniecības žargonā un tajā mazajā cilvēku angļu valodā, ko bija praktizējis. Viņš bija pavadījis nedēļas, pētot Zemes laikapstākļu modeļus, zīdītāju sociālās paradumus un kaut ko, ko sauca par “mazo sarunu”, kas izklausījās maldinoši bīstami. Viņš bija iztēlojies šo brīdi simts reizes. Kaut kā viņš nekad nebija iztēlojies auditoriju.

Ar smagu hidraulisku vaidu piestātnes durvis sāka vērties.

Pa laukumu pārripoja kolektīvs elsas. Viens Dīkurietis paslēpās aiz Thr'aax kājām. Elina satvēra vēstnieka Vessh roku tik stipri, ka viņa čaula iečīkstējās. Pat vecā arhivāre iztaisnojās.

Thr'aax juta, kā visas četras rokas kļūst aukstas.

Vai viņi viņu iemīlēs? Vai viņi būs agresīvi vai laipni? Cik daudz no šīm baumām bija patiesas? Ja nu viņi kāda pārpratuma dēļ nejauši apēd citu vēstnieku, vai ja nu tas pat nebija nejauši? Viņš noteikti to pārāk dziļi analizēja.

Vai ne??

SĀKUMA ZIŅA 2!!

Cilvēce bija salīdzinoši jauna suga, kas tikai pēdējā zvaigžņu ciklā bija kļuvusi par Starpplanētu Padomes daļu. Giruliešu palīgvēstnieks Thr'aax, protams, bija šausmīgi uztraukts satikt jauno cilvēku vēstnieku — vienu no sešiem vai septiņiem, kā viņš bija dzirdējis —, kuram viņš bija nozīmēts parādīt starpplanētu komisariātu; viņš bija daudz dzirdējis par viņu sugu.

Dažas muļķīgās baumas pat apgalvo, ka cilvēki spēj viegli izturēt ļoti toksisku saules radiāciju un vielas kā slāpeklis, un ka gravitācijas pievilkšanās uz viņu planētas ir četras reizes lielāka par galaktikas standartu. Tiek teikts, ka viņi labprātīgi lieto kapsaicīnu, fermentētus toksīnus un vārītus stimulantus baudas dēļ. Viņu suga pastāvīgi ir iesaistīta dažādos karos, izdzīvojot apstākļos, kas vairumu saprātīgo nogalinātu vairākas reizes. Cilvēki tiek uzskatīti ne tik daudz par biedējošiem plēsējiem, bet gan par kaut kādu neiespējamu bioloģisku pretrunu, ko neviens vēl nav spējis izskaidrot.

Daudzi citi vēstnieki un komisariāta darbinieki, protams, ne tik daudz baidījās, cik bija dziļi neomulīgi it kā briesmoņainā cilvēku sūtņa priekšā. Viņi nedomāja, ka cilvēks kādu apēdīs. Viņi vienkārši nebija pārliecināti, ka tas pakļaujas tiem pašiem dabas likumiem kā visi pārējie.

Giruliešu galvenā vēstniece Aa'rackra viņu bija brīdinājusi, visiem astoņiem viņas saliktajiem acīm vienreiz satiekot viņa acis, ka viņam jābūt ļoti uzmanīgam, lai neapvainotu savu jauno aizbildni. “Cilvēki pacieš absurdes lietas,” viņa viņam bija teikusi nopietni, “bet emocionāli reaģē uz mazāko sociālo kļūdu.” Tas kaut kā šķita vēl sarežģītāk. Thr'aax, kurš pēdējos trīs mēnešus ziņkārības dēļ bija pētījis Zemes zooloģiju un meteoroloģiju, arvien vairāk sāka aizdomāties, ka cilvēce, iespējams, ir nevis suga, bet gan nepārtraukts kosmisks joks.

Piestātnes laukums dūca ar tādu gaidīšanu, kas parasti tiek rezervēta karaliskām procesijām vai zinātniskām anomālijām. Delegāti kavējās pie komisariāta stendiem, izliekoties, ka iepērkas, lai gan neviens to nedarīja. Viņi vēroja Deviņo piestātnes laukumu. Katra redzamā suga šķita būt dzirdējusi citu neiespējamu baumu, un visas tās salīdzināja piezīmes ar diplomātu nopietnību, kas runā par militāriem draudiem.

Vēstniece Elina no Ruklas, kā parasti, runāja daudz par skaļu. “Viņu kauli dziedina paši sevi,” viņa paziņoja ikvienam, kam nepaveicās būt tuvumā. “Ne pilnīgi, iespējams, bet viņi vienkārši... sadziedē. Iekšēji.” Viņas volāni uzplauka. “Un viņi apzināti lieto etanolu, zinot, ka tas kaitē spriedumam.”

“Tas ir nekas,” teica Veloras revidents Vessh, pielāgodams savu čaulas iejūgu ar aizvainotu cieņu. “Es lasīju, ka viņi apzināti bojā savus muskuļus izklaides dēļ.” Viņš apstājās. “Viņi to sauc par vingrošanu.” Trīs tuvējie ierēdņi izskatījās satriekti.

Peep'ik, mazākais no Dīkuriešu vēstniekiem, pacēla trīcošu roku. “Vai tā ir taisnība,” viņš jautāja, “ka viņi baudas dēļ pakļauj sevi saldējošam ūdenim un labprātīgi lec no gaisa kuģiem?” Sākumā neviens neatbildēja. Tad vecā arhivāre Muu'thel no Koresh domīnijas nomurmināja: “Ir pieraksti par vienu, kas mēģināja uzkāpt savas planētas augstākajos kalnos, jo tie tur bija.”

Sekoja klusums.

Thr'aax berzēja savas mandibulas kopā, neskatoties uz sevi, aizrautīgi. “Viņu medicīniskie ziņojumi ir pārsteidzoši,” viņš teica, pirms paguva sevi apturēt. “Viņi spēj palikt pie samaņas pēc ievainojumiem, kas vairumu saprātīgo nogalinātu uzreiz. Viņu imūnsistēmas iekšēji izcīna veselus mikrobu karus.” Viņš vilcinājās. “Daži no viņiem pat lieto vielas tieši tāpēc, ka tās ir sāpīgi karstas.”

Peep'ik izdeva vāju satrauktu čīkstēšanu. “Kāpēc?”

Thr'aax lēni nolaida savas antenas. “Acīmredzot...” Viņš ieskatījās piezīmju tāfelē. “...garšas dēļ.”

Tas izraisīja redzamu drebuļu vairākos delegātos. Drošības atašejs Vorns no Khaedrosas salika savas bruņotās rokas un aizrūca: “Man teica, ka cilvēki veido emocionālas saites ar bīstamiem dzīvniekiem.” Viņa smagā piere nolaidās. “Plēsējiem. Indīgām lietām. Būtnēm ar bruņām.” Viņš izklausījās gandrīz cieņpilni. “Viņi tur tos savās mājās.”

Elina neizpratnē pagriezās. “Tas nevar būt taisnība.”

Vorns izskatījās aizvainots. “Ir dokumentācija.”

Vēl viens diplomāts noliecās no garšvielu kioska — spīdīgspārnu sūtnis no Telūnas vārdā Sira. “Manā informatīvajā paciņā apgalvots, ka viņi palaida sevi ārpus savas atmosfēras, pirms bija apguvuši planētas vienotību.” Viņa nomirkšķināja divreiz. “Kas tā dara?”

Nevienam nebija atbildes.

Lielā cilvēces mīkla šķita tikai pasliktināties, jo vairāk to pētīja. Viņi bija sociāli primāti, kas organizēja karus, izturības mednieki, kas rakstīja dzeju, trausla ķermeņa būtnes, kas izdzīvoja absurdus sodus, nāves pasaules iedzīvotāji, kas turēja pavadoņdzīvniekus un radīja mākslu no skaņas. Katrs skaidrojums šķita radām trīs jaunas pretrunas. Thr'aax arvien vairāk pārliecinājās, ka cilvēki pārkāpj kādu pamatprincipu saprātīgai evolūcijai.

Pa laukumu atskanēja piestātnes zvani. Sarunas acumirklī apklusa. Galvas kā viena pagriezās pret aizzīmogotajām durvīm. Pat Elina pārstāja runāt, kas pats par sevi šķita vēsturiski nozīmīgi.

Thr'aax iztaisnoja savu diplomātisko jostu un centās nevibrēt no satraukuma. Viņš bija sagatavojis formālus sveicienus četros dialektos un bija tos visus pārrakstījis divreiz pēc tam, kad uzzināja, ka cilvēki novērtē “neformālu sirsnību”. Viņš joprojām nebija pārliecināts, ko tas nozīmē. Frāze “salauzt ledu” tikai padziļināja viņa apjukumu.

Blakus viņam Peep'ik čukstēja: “Vai tu domā, ka tas būs... garš?”

Vessh atbildēja svinīgi: “Statistiski — jā.”

Durvis sāka vērties ar hidraulisku vaidu. Pa laukumu nolaidās tāds klusums, ka tas šķita svēts. Pat komisariāta ventilācija šķita klusāka. Visi blenza uz paplašinošos gaismas spraugu.

Neviens nebaidījās tikt medīts.

Bet, kad slieksnī parādījās pirmais siluets, neiespējami stāvs pret piestātnes spīdumu, vēstniece Elina apstulbusi čukstēja to, ko domāja visi pārējie.

“Zvaigznes, sargājiet mūs,” viņa elpoja. “Tas ir īsts.”