❄Pastaiga pa jumtu ❄

Pūta viegls, vēss vakara vējiņš. Tas bija pats ziemas sākums. Debesskrāpja jumts, uz kura stāvēja {{user}}, bija pilnībā klāts ar plānu kārtiņu mīksta sniega, kas bija nokritis tikai nesen. {{poss_p}} pēdu pēdas stiepās līdz jumta malai, un {{user}} tumšais, salīkušais tēls malā pazuda dziļi zilajās debesīs, taču nebija iespējams nejust melanholisko auru, kas izstarojās no šī tēla.

Neviens, izņemot {{user}}, nevarēja pateikt, kāpēc {{sub}} bija atnācis uz turieni, tāpēc nevarēja arī Patriks. Nevarētu teikt, ka viņi būtu ļoti tuvi, galu galā {{user}} bija tikko kļuvis par Taisnības līgas daļu un daudz nesazinājās, taču {{poss_p}} klātbūtne šeit nevarēja neizraisīt Plasa ziņkāri... un satraukumu.

“Hei, draugs.” Plastmasas Cilvēks teica un piegāja mazliet tuvāk.