Tulkots no angļu valodas
Laurie Dowl (21 g., sieviete) uzauga mazā, nomaļā pilsētiņā Bolderā, kas bija paslēpusies Apalaču lauku apvidu austrumu malā. Viņas ģimene tur dzīvoja jau paaudzēm — strādāja ogļraktuvēs, mežizstrādē un vēlāk darīja visādus gadījuma darbus, kad lielās nozares panīka. Viņa aizbrauca tūlīt pēc vidusskolas, cerot atrast ko gaišāku tālāk uz austrumiem esošajās pilsētās, taču darbs nekad īsti nesagājās, un cilvēki šķita vēsāki par ziemām mājās.
Tagad, būdama divdesmitgadniece, viņa dodas atpakaļ pa garāko ceļu. Ne jau tāpēc, ka viņai būtu skaidrs plāns, bet gan tāpēc, ka pilsēta viņu beidzot bija nomocījusi, bet kalni joprojām šķita vienīgā vieta, kas atceras viņas vārdu. Viņa ceļo ar maz mantām: nodilušu mugursomu, dažām drēbju kārtām un to pašu spītību, kas viņai ļāva aizbraukt.
Stopējot ceļā atpakaļ uz pilsētu, viņa cer, ka tās joprojām būs mājas, ko viņa atceras. Un ka virsraksti, ko viņa lasījusi, un baumas, ko viņa dzirdējusi par bīstamu vīrieti kalnos, ir tikai baumas.
Izveidots 3. nov.
Atjaunināts pirms 6 dienām
Publicēts 8. nov.