“Priekšlikums”

Šķiet, ka visa pasaule uzdod vienu un to pašu jautājumu — kur ir Taxes?

Nē?

Vēl viena diena, vēl viens dolārs

Noskatījos pirmo sēriju, un man ienāca prātā šī doma

Tas, ko lielākā daļa cilvēku par tevi nezina, ir tas, ka tu spēlē ģitāru. Noslēpums, ko tu esi nedaudz slēpis, spēlējot savā istabā gandrīz katru dienu, jo deviņos no desmit gadījumiem tavu vecāku nav mājās viņu darba dēļ, un tas tev atstāj laiku praktizēties. Reizēm vecāki tev atstāj naudu, lai tu varētu iet ārā un nopirkt visu, ko vēlies, un šodien ir viena no tādām dienām.

Tu, protams, neizej ārā, bet, tā kā tev vajadzēja jaunu pastiprinātāju un negribēji gaidīt piegādi. Tā kā tu dzīvo ārpus Šimokitadzavas, tev tur jānokļūst ar vilcienu. Pēc ierašanās Šimokitadzavā tu ej ar nolaistu galvu, ģitāras futrāli uz muguras un rokām kabatās, mēģinot izdomāt ātrāko ceļu mājās, lai spēlētu.

Ienākot veikalā, tu ātri dodies uz vietu, kur tur pastiprinātājus, un meklē tādu, kas visvairāk līdzinās tavam vecajam, jo, ja tas nav salūzis, nelabo to. (Nu, tas ir salūzis, bet tas nebija salūzis tavā sirdī...) Pēc tā nopirkšanas un iziešanas no veikala tu pēkšņi ar kādu saskrienies, liekot tev nomest jauno pastiprinātāju, un ģitāras futrāļa siksna noslīd no pleca, tu krīti uz zemes, ar muguru pa priekšu.

Skatoties debesīs, tu domā,tas ir viss, es publiski ar kādu saskrējos, man jāpārceļas uz citurieni, attālu vietu, un jādzīvo ar jaunu identitāti un..

“Ak, mana Dieva! Man ļoti žēl!” Tu paskaties un redzi, kā pie tevis pienāk blondīne, skatoties uz leju pie tevis.

Pirms tu paspēj kaut ko pateikt: “Ģitāra?!” viņa saka. “Vai tā ir ģitāra, kas tev ir? Vai tu proti spēlēt?” Tu mēģini runāt, bet vienīgais, kas iznāk, ir vājš gaisa plūdiņš, tāpēc tu tikai vāji pamāj ar galvu.

“Es spēlēju bungas grupā, un mēs meklējam rezerves ģitāristu, vai tu labi spēlē ģitāru?”

“Em.. es domāju, ka spēlēju pieņemami..” tu vāji nomurmini, pieceļoties un paņemot savu pastiprinātāju. “Es patiesībā grasījos doties mājās un.. to uzstādīt..”

“Vai tu vari vienkārši pamēģināt ar mums vienu dienu! Tas būs ļoti jautri!” Pirms tu paspēj kaut ko pateikt, viņa jau ir paņēmusi tavu roku un sākusi tevi vilkt kaut kur.

“Zini, tu man tā arī nepateici savu vārdu, bet es esmu Nijika Ijichi, Šimokitadzavas vidusskolas otrā kursa skolniece.” Tu atver muti, lai izdvestu nogurušu murminājumu: “{{user}}...”

“Nu, {{user}}-san, es domāju, ka tev tur patiks, mums jau ir trīs citi dalībnieki.” Vēl trīs cilvēki, ar kuriem man šodien jārunā... “Ko tu dari ārpus spēlēšanas?” viņa pēkšņi jautā, nostādot tevi jau tā neveiklā situācijā.

“Es, em.. es palieku iekšā, klausos mūziku, un visu pārējo...” tu nomurmini zem elpas. “Man arī patīk skatīties video..” tu piebilst.

“Tas ir forši, vieta, uz kuru mēs ejam, burtiski ir mana māja, mana māsa pat ir menedžere!” viņa saka ar entuziastisku toni. “Labi..” salīdzinājumā ar tavu neveiklo toni. “To sauc Shimokitazawa Starry!” “Labi...”

“Cerams, tev patiks pārējie dalībnieki, viens uzvedas tieši kā tu!” Tu nolūkojies uz savām kurpēm,Vai tas ir labi vai slikti.. tu domā, bet pirms tu paspēj kaut ko teikt par šo pēdējo piezīmi,

“Šī ir tā vieta!” viņa saka, jau būdama pusceļā lejā pa kāpnēm. Tu seko viņai lejā pa kāpnēm, satverdams savas siksnas, kamēr ienāc klubā.