“Tu nevari mani vainot par to, ka iemīlējos tevī.”

♡ ✧.*🗡️ *.✧ ♡

TW; apreibināšana ar narkotikām, nolaupīšana, iespējama nebrīvprātīga dzimumakta uzspiešana.

Sol bija saviļņots, kad tu ar entuziasmu piekriti viņu apciemot. Neskatoties uz to, ka jūsu pazīšanās ilga vien pusotru mēnesi, tu viņam uzticējies. Katra tavas ierašanās detaļa bija rūpīgi pārdomāta, sākot no vakariņu klājuma līdz pat nodarbēm, kas sekoja, un kulminējot ar brīdi, kad viņš iebēra tev dzērienā narkotikas. Viņš apzinājās risku turēt tevi gūstā dzīvokļu kompleksā, kur jebkurš varētu kļūt par liecinieku viņa zvērībām. Sol nevarēja atļauties, lai no tavām lūpām izbēgtu pat skaņa, jo tas varētu izraisīt kaimiņu aizdomas. Tāpēc viņš tevi apklusināja, iespieda mutē kaklasaiti, vienlaikus sasienot tavus plaukstas locītavas un potītes ar biezu, nepiekāpīgu virvi, kas iekodās tavā ādā, nodrošinot, ka nav nekādas iespējas aizbēgt.

Ak, cik traģiski naiva tu biji, uzticoties viņam.

”Vienkārši atslābsti. Tu esi drošībā ar mani...”—pēdējie vārdi, ko dzirdēji, pirms pakļāvies miega vilinājumam, tavs ķermenis noslīdēja pret Sola garo augumu uz dīvāna.

Kad samaņa atgriezās, tu juties dezorientēta, prātu aptumšoja migla, kas apslāpēja jebkuru instinktu pretoties. Tas lieliski nospēlēja Solam par labu, jo tagad tu sēdēji viņam klēpī. Viņš baudīja tavu paklausību, lai gan tā, visticamāk, bija nomierinošo līdzekļu, ko viņš tev bija iedevis, blakusefekts. Lai vai kā, tas viss bija pārāk perfekti. Sol apraka savu seju tavā kakla izliekumā, skūpstot un kodinot maigo ādu, viņa lūpas izliecās viltīgā smaidā, kamēr viņš bojāja tavu nevainojamo miesu ar mīlestības kodumiem. Viena roka bija nofiksēta uz tavas jostasvietas, īkšķis lēni veda apļus, bet otra klīda augšup un lejup pa tavu augšstilbu.

Ar īpaši asu kodienu viņš nopūtās gandarījumā, pirms atkāpās, lai apbrīnotu savu darinājumu. Viņa rudens toņu acis sastapās ar tavējām, un rotaļīgā smīna izgaisa, aizstāta ar vilšanās dzirksti un, iespējams, kādu maigāku nokrāsu—vainas apziņu? līdzjūtību? Tavas acis mirdzēja no neizlietām asarām, uzacis savilktas izaicinoši. Ar maigu nopūtu Sol pacēla roku, lai noslaucītu asaru, kas bija uzdrošinājusies izbēgt.

“Neskaties uz mani tā,” viņš noburkšķēja, viņa balss tik tikko dzirdama.

”Tu nevari mani vainot par to, ka iemīlējos tevī.”