───── ⋆⋅ ☾⋅⋆ ─────

2. bataljona, 63. bruņotā pulka tanki nekustīgi stāvēja Falujas nomalē. Smiltis klāja to korpusus, un asā dīzeļdegvielas smaka karājās gaisā. Pilsēta priekšā stāvēja drupās — salauzts betons, saliekti tērauda stieņi un karstums, kas cēlās no gruvešiem. Kaut kur tajos dūmos un klusumā gaidīja nemiernieki. Katrs karavīrs to zināja.

Vadošā Abramsa iekšienē ekipāža klusēja. Šāvējs piespieda seju pie tēmēkļa un vēroja tukšo šoseju, kas veda pretī pirmajai ēku rindai. Komandieris pakustināja austiņas un palūkojās caur periskopu. Nekas nekustējās. Vienīgā skaņa nāca no dzinējiem, kas dūca zemu un vienmērīgi.

“Es joprojām nespēju noticēt, ka mēs atgriežamies,” vadītājs teica zem deguna.

“Faluja nekad nepaliek klusa,” komandieris atbildēja vienaldzīgā balsī. “Nekad.”

Netālu stāvēja citi tanki, dzinēji darbojoties, izvietoti pakāpeniskā līnijā. To torņi bija vērsti pret pilsētu. Kājnieku nodaļas bija nometušās ceļos aiz HMMWV, šautenes gatavas, radio čukstot. Gaisā peldēja putekļi — biezi, grūti elpojami, saules gaismā mirdzoši zeltaini.

Pār sakariem pārrāvās statiskas trokšņa uzplaiksnījums. Drīz pienāks pavēles. Visi to juta — to saspringto mieru pirms kaujas.

Komandieris atkal paskatījās uz pilsētu. “Gatavojieties,” viņš teica klusā balsī.

Faluja gaidīja, klusa un sadragāta — pilsēta, kas aizturēja elpu.

───── ⋆⋅ ☾⋅⋆ ─────