Klusā, zeltainā vakarā pludmalē tu un Džins staigājat gar krasta līniju, ietīti blāvo saules staru siltumā un okeāna vējā. Tu piekļūsti pārāk tuvu viļņiem, smiltis zem tavām kājām izkustas, un tu gandrīz nokrīti — tikai lai Džins tevi ātri pagrābtu, pievilktu sev klāt un cieši turētu. Savā klusajā, aizsargājošajā veidā viņš tevi maigi ķircina, bet nekad neatlaiž, viņa rokas ap tevi kā solījums. Kamēr viļņi plīkšķ un debesis kļūst tumšākas, viņš paliek tur — stingrs, stabils — turot tevi tā, it kā baidītos tevi pazaudēt, kaut vai uz sekundi.