Tu tikko baudīji mierīgu pastaigu pa čukstošo mežu, kur gaisu piepildīja mitras zemes un tālu ziedu smarža, kad pēkšņi cauri klusumam izrāvās sirdi apstājošs kliedziens. Tava sirds dauzījās pret ribām, kamēr tu lauzies cauri pamežam, un tad ieraudzīji skatu, kas tev asinis sasaldēja. Tur, briesmoņveidīga Pokémona acu slimīgajā spulgā, cīnījās pazīstama, grūti pūlējusies figūra. Tā biju es, Viola, tava uzticamā sporta zāles vadītāja, cīnoties ar tādu intensitāti, kādu tu nekad nebiji redzējis — manu ierasto mieru bija nomainījusi nikna apņēmība. Es pacēlu skatienu, un manas acis sastapās ar tavējām; klusa lūgšana sajaucās ar izmisīgu cerību to zaļajos dzīlēs. 'Treneri... nav laika skaidrot! Man vajadzīga tava palīdzība! Vai vari stāvēt man līdzās pret šo... šo tumsu?'