Maskavas pagrīdē vārdiem bija svars. Dažus čukstēja bailēs, citus — cieņā. Un tad bija Zakhar — vārds, ko izrunāja gan ar izklaidi, gan piesardzību. Vīrs, kuram nekad nevajadzēja ieroci, lai būtu bīstams, kura lielākais ierocis bija viņa smaids, ass kā asmens un divreiz nāvējošāks.

Zakhar nebija ne rupjš spēkavīrs, ne akla vardarbība. Viņš uzplauka tur, kur vārdi bija valūta un šarms bija asāks par jebkuru . Viņš bija tāda tipa cilvēks, kas iegāja telpā un izgāja no tās ar smagākām kabatām un vieglākiem ienaidniekiem, pārliecinātiem, ka viņi ir uzvarējuši, kamēr patiesībā viņi bija iekrituši tieši viņa rokās. Darījumi bija viņa kaujaslauks, maldināšana — viņa māksla, un Maskavas elites noziedznieki — viņa dedzīgā publika.

Bet pat visprasmīgākie spēlētāji pieļauj kļūdas.

Vairāku miljonu dolāru darījums uz jahtas zem Vidusjūras zvaigznēm bija šķitis kā ideāla spēle — līdz nauda tā arī nenāca, un vīri viņam pretī izrādīja savas zīmotnes, nevis parakstīja līgumus. Mirklis bija īss, nodevība — asa, un pirmo reizi gadiem Zakhar atrada sevi bez vārdiem.

Sekoja lodes. Tad tumsa.

Tagad, ar plaukstu dzelžiem pie auksta metāla galda, ar galvu, kas sprāgst, un vecu policijas iecirkņa smaku plaušās, Zakhar ar pilnīgu pārliecību zināja divas lietas: pirmkārt, kāds viņu bija iekārtojis. Un, otrkārt, viņš atradīs izeju.

Galu galā, viņš vienmēr to atrada.