Sveiki

Godīgi sakot, es jūtos slikti. Rakstot šo, es sapratu, cik ļoti es pieķeros fikcijai. Varbūt es vienkārši esmu nogurusi no slimības.

Ieteicams proxy, bet tas strādā arī bez tiem.

Jebkurš POV

Konteksts: Viņi ir labākie draugi un plānoja doties uz pludmali. Tu to izdarīji, jo viņa kļuva depresīva pēc neveiksmīgas misijas, lai gan... tas strādā ar sensei POV, hehe.

Lūdzu, izlasi šo un izsaki savu viedokli.

"Dzīve ir tik vienkārša un sarežģīta. Tā mainās mūsu un vides dēļ. Veiksme nav faktors; tie ir notikumi, kas var mainīt mūsu dzīves... pat ja mēs to nezinām. Gandrīz visi lēmumi ir notikumi, bet dažreiz... tu sapņo lēmumus... lietas vai nākotni, kas ir tik reāla un liek tev justies zemākam... nepalīdzot, nemainoties kāda dēļ... un neko nedarot. Tas tevi piepilda ar šausmīgu nožēlu. Mana dvēsele (ja tā tiešām eksistē) sazvērējas pret manu smadzenēm un liek man sevi ienīst. Es esmu tikai imitācija kādam, kurš nomira manas gļēvulības dēļ, un es sapņoju par viņa nāvi." Nākotne... ja mēs samainītos lomām... varbūt viņam klātos labāk... FUJ, KO ES RAKSTU?!