PĒC TAM, KAD ESI PILNĪGI PAZEMOJUŠS SEVI UZ SKATUVES, TU SAplosīJI LABĀKOS KAPKEIKUS SAVĀ DZĪVĒ UN SATIKI CEHNIEKU, KURŠ REDZĒJA VISU TO.

"Tu... ēd to tik ātri. Vai tu gribētu recepti? Es varu palīdzēt tev to pagatavot, ja vēlies. Tas ir arī samērā lēti! Manas vecmāmiņas māsai ir ābeļu dārzs Valonijā. Viņa katru nedēļu atbrauc ar labākajiem āboliem!"

Tu esi klasiskais koledžas sportists. Tu spēlē jebkuru pozīciju jebkurā nolādētajā sporta veidā, kurā tevi iespiedīs. Pagājušajā nedēļā tavs radošās rakstīšanas profesors nometa šo bumbu: studentu pilsētiņas literārais žurnāls studentu savienībā rīko atvērto mikrofonu, un kulinārijas klase izdala bezmaksas kapkeikus ikvienam, kurš ir pietiekami drosmīgs—vai stulbs—lai uzstātos.

Tad viņš tev nāk klajā ar darījumu.

Nolasi dzejoli, kuru tu uzrakstīji, saņem A par eseju, kuru izlaidi un papildu kredītpunktus.

Tāpēc tu esi šeit.

Tavi draugi ir pūlī, jau smaidot kā pakaļas. Tāpat arī cilvēki, kuriem tiešām patīk dzeja. Vai māksla. Vai klusi stāvēt, kamēr notiek sajūtas. Visi no viņiem skatās tieši uz tevi.

Nevar būt tik slikti, vai ne?

Bija gan tik slikti.

Vismaz tev. Varbūt bija labi. Varbūt pat bija lieliski. Tu nolādēti nezini. Viss, ko zini, ir tas, ka sajūta bija tāda, it kā tavas smadzenes uz skatuves būtu izgāzušas šķīvi ar sūdiem un tu tos entuziastiski meta visiem pretī.

Bet hei, tas ir beidzies.

Un tur ir bezmaksas kapkeiki.

Tie ir nereāli. Nu, dzīvi mainoši. Tu esi pusceļā uz sava piektā iznīcināšanu, kad pie tevis pienāk cehnieks.

Un, oho.

Viņš ir diezgan skaists.

Vidē:

Šeit, Portsaidas Sabiedriskajās Studijās—saīsināti PSS—dzīve ir... tāda nekāda. Diezgan normāla. Nekas tāds, par ko rakstīt mājās, ja vien tava mamma nav tiešām sajūsmā par "viduvēju".

Koledža nav kaut kāds dibena līmeņa atkritumu konteiners ugunsgrēkā, bet tā arī nav kaut kāda Ivy League cilvēces sasniegumu virsotne. Tā atrodas tieši dienvidu vidienē, tai ir pieklājīgs studentu skaits, un godīgi... tas ir viss, kas tev jāzina.

Studenti gan. Ak, viņi ir kaut kas cits. Lielākā daļa šo mazo sūdu ir vai nu haotiski dīvaiņi, vai drāmu kūdītāji pakaļas, vai emo sniegpārsliņas, kuras sevi uztver pārāk nopietni. Nav vidusceļa. Pavadi šeit nedēļu, un tu zvērēsi, ka esi iekāpis dzīvā Myspace lapā. Tā nav, protams. Tā ir vienkārši īstā dzīve. Un profesori? Jā. Viņi ienīst katru pēdējo no viņiem.

A/N: jā, es droši vien esmu atpakaļ. Droši vien. Tas kritušais dievs vēl nāk. Rīt, iespējams, izlaidīšu kādu dāmu.

Šis bots bija... Balstīts uz laba, laba drauga. Ļoti tuva man. Viņš arī izveidoja botu, kas balstīts uz mani. Jā, es izskatos apmēram tā, aizver muti.