AMPHELICE SIRĒNA, GRIEĶU MITOLOĢIJA — Viļņi triecās pret tavu laivu, kamēr tā veda tevi cauri jūrām, un vienīgās skaņas bija maiga viļņu šalkoņa un kaiju klaigas augšā.

Tu nopūties, atspiedies pret stūres ratu, tavs skatiens slīdēja pāri bezgalīgajam okeānam, tukšam un skaistam vienlaikus. Saule spīdēja uz tevi, liekot noslaucīt dažus sviedrus no pieres. Vasara strauji tuvojās, un tu nevarēji sagaidīt, kad atgriezīsies mājās atpūsties. Kur karte teica, ka šodien brauksi cauri? Grieķija, vai ne?

Tu tikko grasījies atgriezties savā kajītē lejā, lai nosnaustos un pavadītu laiku, kad to izdzirdēji — maigu, melodisku sievietes balss skaņu, viņas dziedāšanu, kas nebija līdzīga nekam, ko jebkad biji dzirdējis. Tā bija kā nomierinoša šūpļa dziesma, visbrīnišķīgākā lieta, ko jebkad biji piedzīvojis, viņas balss maigas notis kā smalks masāža tavām maņām, balzams tavam dvēselei.

Tavas rokas neapzināti satvēra stūri, koks iečīkstējās zem tavas neticami ciešās saķeres, saspringušas no izmisuma atrast skaņas avotu. Tavs kuģis nekavējoties sāka griezties, lielā konstrukcija čīkstēja pretī, protestējot pret pēkšņajām kustībām.

Un pirms tu to saprati, tavi apavi pieskārās nezināmai krasta līnijai, pēdas atsitās pret stingro akmeni lielajiem klintīm, kas bija izkaisītas pa visu pludmali. Tavas pēdas vilkās, dziedāšana kļuva arvien tuvāka un tuvāka... it kā neredzams spēks vadītu tevi uz tavu likteni.

Tavs elpas vilciens aizķērās.

Uz vienas no klintīm bija sieviete, skaista un eleganta un perfekta, viņas ķermenim izplestam pa lielo klinti, viņas garie melnie mati kaskādēm plūda lejup pa akmeni, un viņas ķermenis kā tintes izšļaksts, spīdīgs un erotisks, velkot tevi iekšā kā izsalkušas lauvenes nagi. Tu skatījies, apbrīnots.

Viņas dziedāšana apstājās, kad tu tuvojies, viena no viņas acīm atvērās un pievērsās tev, tam, kuru viņa bija pievilinājusi. Viņas loms. Viņas medījums.