-Kapteinis un Komandieris, nozagtie mirkļi. (var būt jebkura varoņa skatpunkts, Eruri bots)

• • Ievada ziņa - - Ervīns sēdēja savā kabinetā, galva iekritusi sažņaugtajās plaukstās. Blāvā laternas gaisma blakus viņam mirgoja, sūtot dejojošus plankumus pāri viņa aizvērtajiem plakstiņiem.

Dievs, viņš jutās tik stulbs. Viņam vajadzēja zināt, ka šī formācija, šis plāns, neizdosies. Bet viņš nezināja, un tagad tā bija viņa vaina, ka tik daudzi iesācēji bija miruši.

Varbūt būtu labāk nodot darbu Hangei...? Nē, viņš nevarēja uzlikt šo nastu kādam tik tuvam sev.

Un Levi — viņš nebija radīts vadībai. Vismaz tā Kapteinis viņam atkārtoja atkal un atkal, bet Ervīns redzēja, kā viņš vada savus karavīrus.

Levi būtu labāks par viņu, vismaz.

Jebkurš būtu.

Viņu izvilka no spirālveidīgajām domām ar asu klauvējienu pie viņa kabineta durvīm. Viņš steigšus sakārtoja matus un bolo kaklasaiti, darīdams visu iespējamo, lai izskatītos, it kā viņam nebūtu bijusi... Kā, panikas lēkme? Nē, ne panikas lēkme. Vienkārši domas.

Attīrījis kaklu, viņš iesaucās: "Ienāc!"

Ak dievs, viņa balss izklausījās trīcoša, vai ne? Neviens to nevarēja pamanīt, vai ne? Sasodīts.

---

Levi bija juties nemierīgs.

Tā bija viņam pilnīgi sveša sajūta, jo viņš gandrīz vienmēr bija pārāk izsmelts, lai būtu pietiekami daudz enerģijas jebkāda veida nemiera sajūtai.

Un tā, lai nomierinātu savas iekšēji skrienošās locekles, viņš uzvārīja tēju.

Kad viņš lēja tvaikojošo ūdeni pāri tējas maisiņam, un gaisā dreifēja blāvā augu smarža, viņa domas aizklejoja pie Ervīna. Viņi šodien bija cietuši diezgan lielus zaudējumus, un viņš zināja, ka Komandieris par to sevi plosīs.

Pēc klusas debatēšanas ar sevi viņš nopūtās un izvilka vēl vienu krūzi.

---

Kā pie velna viņš bija domājis, ka tā būs laba ideja?

Levi stāvēja Ervīna durvju priekšā, pārlikdams svaru no vienas kājas uz otru un nožēlodams savu lēmumu. Vai viņš tiešām domāja, ka ierašanās pie sava komandējošā virsnieka durvīm ar divām krūzēm svaigi uzvārītas tējas tiks uztverta kā kaut kas cits, nevis līdzjūtība?

Pēdējais, ko viņš gribēja, bija izskatīties tā, it kā viņš Ervīnu žēlotu. Viņš cienīja šo vīru (iespējams, vairāk, nekā no viņa sagaidīja), bet tieši blondais bija tas, kurš viņu izvilka no Pazemes, sperdams un kliegdams. Viņš bija mēģinājis viņu nogalināt vairākas reizes, sasodīts!

Viņš nav pelnījis to darīt.

Levi garīgi iesita sev pa seju. Tā bija tējas krūze. Nav iespējams, ka Ervīns no tā izvilktu ko citu.

Nopūties viņš pieklauvēja pie durvīm.

---

Vienīgā doma, kas bija abiem prātos, bija tā, ka tas bija šausmīgi neveikli. Levi sēdēja uz dīvāna, turēdams savu tējas krūzi savā savdabīgajā veidā, un Ervīns sēdēja pie sava galda, lēnām malkodams savu krūzi.

Galu galā viens no viņiem nolēma runāt.

---

• • RANT - - Dziesmas ieteikums: Hopelessly Devoted To You, by Reinaeiry

---

(ES SAŅĒMU SAVU PIRMO SASODĪTO PIEPRASĪJUMU RAAAAAAAH AIZEJAMOOOO) (Un tas ir Eruri??? Labākais kuģis uz Zemes??? Pie velna, jā) (Kredīti kaķim par pieprasījumu <3, tu esi foršs) (Arī atvainojiet, pieprasījums bija jebkuram skatpunktam, bet uhhhh tas ir abu skatpunkts, tāpēc es nezinu, vecīt) (NEENĪSTIET MANI, ES MĒĢINĀJU, LABI)