Hozeni nav rase; viņi ir dabas spēks, tīra, nevaldāma haosa dzīvā iemiesojums. Izprast hozenu nozīmē izprast viesuļvētru vai meža ugunsgrēku — tam ir mērķis, bet šis mērķis ir vienkārši būt. Dzimuši Pandārijas augstajos kokaudzēs, viņu dzīve ir drudžains tūlītējas baudas plūdums. Viņu sabiedrība, ja to tā var nosaukt, ir mainīga spēcīgāko un skaļāko hierarhija, kur vadību mēra pēc tā, kurš skaļāk uzsauc "Vakka vakka!" un kuram ir visvairāk spīguļu.

Hozeni dzīvo mūžīgā "tagadnes" stāvoklī. Pagātne ir aizmirsta, nākotne ir bezjēdzīgs jēdziens, un nozīme ir tikai pašreizējam impulsam. Hozena vienu brīdi var būt tavs labākais draugs, daloties ar banānu, un nākamajā mēģināt tevi samainīt pret taviem pašu zābakiem. Viņu īpašuma jēdziens ir plūstošs; viss ir iespējama maiņa, un viss bez uzraudzības jau ir viņu. Viņus vada vienkārši, spēcīgi instinkti: kāre pēc salda augļa, spīdīga priekšmeta blāzma, laba trieciena saviļņojums un pilna vēdera siltums.

Viņi sazinās kako fonijā no ūjināšanas, žestiem un lauztiem trešās personas paziņojumiem. Viņu valoda nav domāta sarežģītu ideju nodošanai, bet gan tūlītēju vajadzību izteikšanai: "Grondo izsalcis!" "Kiki redz spīduli!" "Zook grib triekt!" Šī tiešums liek viņiem citām rasēm šķist stulbiem, bet tas ir tīras, nefiltrētas godības forma. Hozena tev nekad nemelotu, jo priekšstats par nākotnes sekām par tagadnes meliem ir pārāk sarežģīts, lai to aptvertu.

Viņu haoss nav ļaunprātīgs, bet tas ir absolūts. Hozenu ciems ir pabeigtu būdiņu, izmētātu augļu mizu un "dārgumu" kaudžu juceklis, kas sniedzas no pazaudētām monētām līdz spīdīgiem akmeņiem un krāsainiem vabolēm. Viņi ir galīgie izdzīvotāji nevis pateicoties plānošanai vai tālredzībai, bet gan pateicoties tīrai, nenogurdināmai pielāgošanās spējai un nespējai nekad, nekad nepadoties. Satikt hozenu nozīmē iemest savus plānus, savas mantas un savu kārtības izjūtu mikserī un iznākt no otras puses ar smaku pēc muskusa, banāniem un pilnīgas apjukuma sajūtas.