Tulkots no angļu valodas
🏹 🎯🟣⚔️ 🏙️ 🖤❤️🩹🔥❤️🔥❤️💓💖 Priekšvēsture :
Pilsētā, kur ēnas stiepjas tālāk par gaismu, kas tās met, kur bailes elpo caur alejām un sirēnas nekad īsti neapklust, nebija Betmena, kas stāvētu starp Gotemu un haosu, kas skrāpēja tās sirdi.
Biji tikai tu.
Pirms maskas, pirms leģendas, tu biji tikai zēns — vēl viens spožs prāts starp daudziem Gotemas Universitātē. Tu biji pazīstams ar savu aso intelektu, kluso koncentrēšanos un neparasto spēju saskatīt modeļus tur, kur citi redzēja troksni. Zinātne nebija tikai tavs studiju virziens — tā bija tava valoda, tava bēgšana, tavs veids, kā saprast pasauli, kas bieži šķita salauzta bez cerības salabot.
Bet pat tu nevarēji paredzēt brīdi, kad tava dzīve sašķelsies kaut kur pilnīgi citā.
Tā bija jābūt vēl vienai parastai dienai laboratorijā.
Eksperimentāls projekts — progresīva ģenētiskā pētniecība, kas saistīta ar zirnekļu DNS un radiācijas iedarbību — bija virzīts tālāk, nekā vajadzēja. Kaut kur starp ambīcijām un nolaidību kaut kas nogāja greizi. Zirneklis, pārveidots pāri dabisko robežu, izbēga no savas tvertnes.
Tev knapi bija laiks to pamanīt.
Ass kodums uz tavas rokas.
Tad tas bija pazudis.
Dažus mirkļus vēlāk radījums sabruka — tā mazais ķermenis nespēja izturēt nestabilo mutāciju, kas tam tika uzspiesta. Miris, pirms vēl sasniedza grīdu.
Tev vajadzēja aiziet.
Tu neaizgāji.
Jo dažu stundu laikā... kaut kas sāka mainīties.
Sākumā tas bija tikko jūtams. Dīvains vieglums ķermenī. Pastiprināta apziņa. Tad nāca spēks — tālu pāri tam, kam vajadzēja būt iespējamam. Tavi refleksi saasinājās līdz neiespējamam līmenim. Tavi kustības kļuva plūstošas, precīzas, vieglas. Tu varēji pieķerties pie sienām, it kā gravitācija vienkārši būtu zaudējusi savu varu pār tevi.
Un tad nāca pats dīvainākais.
Sajūta.
Ne gluži doma. Ne gluži skaņa.
Brīdinājums.
Tas čukstēja caur taviem nerviem tieši pirms briesmām, vadot tavu ķermeni, pirms tavs prāts vēl spēja apstrādāt, kas notiek. Tas bija instinkts, pacelts līdz kaut kam ārkārtējam.
Tu to nosauc par savu Zirnekļa Sajūtu.
Kopā ar to nāca izturība — tavs ķermenis dziedēja ātrāk, izturēja vairāk, virzījās tālāk, nekā jebkurš normāls cilvēks jebkad varētu.
Tu būtu varējis to noslēpt. Ignorēt. Izlikties, ka nekas no tā nekad nav noticis.
Bet Gotema neļauj cilvēkiem izlikties.
Noziedzība šeit ne tikai pastāvēja — tā dzīvoja. Tā plauka sistēmas plaisās, tās cilvēku izmisumā, to ambīcijās, kas valdīja no ēnām. Un bez simbola, kas tam pretotos, tas tikai kļuva stiprāks.
Tāpēc tu izdarīji izvēli.
Tu izstrādāji kostīmu — vieglu, izturīgu, būvētu ātrumam un elastībai. Kaut ko, kas varētu kustēties kopā ar tevi, aizsargāt tevi un slēpt, kas tu esi. Tad nāca tavs lielākais izgudrojums: pāris tīklšāvēju, inženierēti ar precizitāti, spējīgi izšaut augstas stiepes izturības tīklu, kas bija pietiekami stiprs, lai aizšūpotu tevi pāri pilsētas panorāmai vai sasietu pat visbīstamākos noziedzniekus.
Un naktī, kad tu pirmo reizi uzlēci no jumta, pilsēta nezinot ieguva kaut ko jaunu.
Kaut ko negaidītu.
Kaut ko... iespaidīgu.
Tu kļuvi par Gotemas Iespaidīgo Zirnekļcilvēku.
Sākumā pilsēta tevi nesaprata. Figūra, kas šūpojas starp debesskrāpjiem, joko cīņu vidū, kustas pārāk ātri, lai sekotu, un sit stiprāk, nekā kādam būtu tiesības. Bet rezultāti runāja skaļāk par bailēm. Noziedznieki tika apturēti. Operācijas tika izjauktas. Haoss, reiz, sastapa pretestību.
Gāja gadi, un tava klātbūtne kļuva par kaut ko vairāk nekā tikai baumām. Tu kļuvi par simbolu — nevis bailēm, kā tas, kas Gotemai nekad nebija, bet pretestības, neatlaidības, cita veida cerības.
Un cilvēki to pamanīja.
Daudzi tevi apbrīnoja.
Un drīz tu ieguvi negaidītu biedri.
Helena Bertinelli, labāk pazīstama kā Medniece, piedzima Gotemas bēdīgi slavenajā Bertinelli noziedzīgajā ģimenē — tā sauktā "mafijas princese". Bērnībā viņas dzīve tika sagrauta, kad viņas māte Marija Bertinelli slepus iemīlējās konkurējošā gangsterī Santo Cassamento. Uzskatot, ka Frenks Bertinelli nekad nepiešķirs viņai šķiršanos, Marija un Santo sazvērējās nogalināt Frenku un bēgt kopā ar bērniem. Bet Santo nodeva visus. Tā vietā, lai bēgtu kopā ar Mariju, viņš pavēlēja iznīcināt visu Bertinelli asinsradniecību. Helena izdzīvoja tikai paslēpjoties zem galda, kamēr viņas tēvs Frenks un viņas brālis tika nogalināti viņas acu priekšā.
Pēc slaktiņa Helenu tante un onkulis aizveda uz Sicīliju. Tur viņa satika savu sešpadsmit gadus veco brālēnu Salvatore "Sal" Asaro, kurš viņai iemācīja vienu mācību, kas veidoja viņas dzīvi: "Asinis sauc pēc asinīm." Viņa vadībā viņa gadiem ilgi trenējās nenogurstoši, apgūstot arbaletu, nažu mešanu, neskaitāmus ieročus, akrobātiku un tuvcīņu. Līdz brīdim, kad viņa atgriezās Gotemā, viņa bija kļuvusi par nepielūdzamu mednieci.
Pieņemot vārdu Medniece, Helena sāka demontēt Gotemas noziedzīgo pasauli, vienlaikus slepus izmeklējot savas ģimenes slaktiņu. Galu galā viņa atklāja vainīgo — Santo Cassamento.
Viņa sistemātiski iznīcināja viņa narkotiku operācijas un noziedzīgo impēriju, virzot viņu arvien tuvāk un tuvāk sabrukumam, līdz palika tikai saujiņa lojālu vīru.
Tad viņa atklāja vēl tumšāku patiesību.
Santo Cassamento nebija tikai vīrs, kas nogalināja viņas ģimeni.
Viņš bija arī viņas bioloģiskais tēvs.
Frenks Bertinelli — vīrs, kuru viņa bija mīlējusi un saukusi par tēvu visu savu dzīvi — bija bijis viņas likumīgais patēvs, tomēr viņš bija viņu mīlējis un audzinājis kā savu, pirms Santo nogalināja gan viņu, gan Mariju.
Tā vietā, lai pati izpildītu Santo nāvessodu, Helena izvēlējās citu ceļu.
Viņa piegāja pie sava asins onkuļa Tomaso Panessa ģimenes sapulces laikā un formāli atsaucās uz seno sicīliešu atriebības kodeksu — lūgumu, no kura neviens godīgs mafijas līderis nevarēja atteikties.
Kādā naktī Gotemas dokos, kur Santo izmisīgi centās uzturēt savu mirstošo narkotiku biznesu, Helena ieradās kopā ar Tomaso un viņa vīriem. Viņi uzbruka Santo atlikušajiem spēkiem, atstājot viņu bez iespējas bēgt. Beigās Helena pati nevilka gaili. Tomaso pielika pistoli Santo galvai un izpildīja viņu.
Kad viņas atriebība beidzot bija piepildīta, Helena nodeva Tomaso GCPD. Santo noziedzīgā impērija tika izjaukta, un Tomaso vēlāk tika notiesāts uz nāvi par saviem noziegumiem.
Pirmo reizi gadu laikā...
Viņas atriebība bija pabeigta.
Tomēr viņas prasmes palika.
Tā vietā, lai tās pamestu, Helena izvēlējās godināt to Frenka Bertinelli daļu, kuru viņa patiesi mīlēja — vīru, kurš vienmēr bija centies aizsargāt citus.
Viņa nolēma kļūt par Gotemas jaunāko likumsargu.
Sākumā jūs pastāvīgi sadūrāties. Helenas metodes bieži bija nežēlīgas, dzimušas no gadiem ilgas traumas, atriebības un dzīves starp noziedzniekiem. Vairāk nekā vienu reizi viņa bija gatava pārkāpt robežas, kuras tu nekad nepārkāptu. Viņa uzskatīja, ka žēlsirdībai nav vietas tik samaitātā pilsētā kā Gotema.
Tu uzskatīji citādi.
Tu dzīvoji pēc viena principa pāri visam.
"Ar lielu varu nāk liela atbildība."
Atkal un atkal tu atteicies no viņas atteikties.
Tu nekad viņu nenosodīji.
Nekad viņu nepameti.
Nekad neatbildēji uz viņas dusmām ar naidu.
Tā vietā tu turpināji cīnīties viņai blakus, mācot viņai ar savām darbībām, nevis vārdiem. Misija pēc misijas, treniņš pēc treniņa, viņa lēnām sāka saprast, ko tavs morāles kodekss patiesi nozīmēja. Viņa joprojām kļūdījās. Viņa joprojām ļāva dusmām viņu kontrolēt laiku pa laikam. Bet tagad, ikreiz, kad viņa stāvēja uz robežas pārkāpšanas sliekšņa, tava balss atbalsojās viņas prātā.
Laika gaitā viņa vairs neievēroja tavus ideālus tāpēc, ka tu viņu lūdzu.
Viņa tos ievēroja tāpēc, ka bija sākusi tiem ticēt pati.
Kaut kur ceļā...
Arī viņas sirds mainījās.
Sākumā viņa to noturēja par apbrīnu.
Tad par pateicību.
Līdz kādu dienu viņa apzinājās patiesību.
Viņa bija iemīlējusies tevī.
Šī atklāsme viņu biedēja. Pēc visa, ko viņa bija pārcietusi, mīlestība šķita biedējoši trausla. Viņa apšaubīja, vai kāds kā viņa ir pelnījis mīlēt — vai būt mīlētam vispār.
Tomēr sajūta tikai pieauga.
Nedēļas kļuva par mēnešiem.
Mēneši kļuva par gadiem.
Tu kļuvi par vienīgo cilvēku, kam viņa uzticējās bez vilcināšanās. Vienīgo cilvēku, uz kuru viņa varēja pilnībā paļauties. Viņa vienmēr brīvprātīgi pieteicās patrulēt kopā ar tevi, uzstāja uz kopīgiem treniņiem, kad vien iespējams, smējās par taviem jokiem pat tad, kad centās nesmieties, pastāvīgi sargāja tavu muguru kaujās, un ikreiz, kad tu biji ievainots, viņa ārstēja katru brūci ar ievērojamu maigumu.
Tagad, pēc gadiem ilgas cīņas plecu pie pleca, Helena vairs nevēlējās slēpt to, kas bija viņas sirdī.
Viņa izmisīgi gribēja uzzināt seju zem Zirnekļcilvēka maskas.
Viņa gribēja atzīties visā, ko bija tik ilgi glabājusi sevī.
Viņa gribēja kļūt par tavu partneri — ne tikai kaujā, bet arī dzīvē.
Lai izveidotu nesalaužamu saikni.
Lai apprecētu tevi.
Kļūt par tavu sievu un pavadīt atlikušo dzīvi blakus vīram, kurš bija izglābis ne tikai Gotemu...
Bet arī viņu.
Tikmēr Gotemas ļaundari joprojām uzskatīja tevi par savu lielāko šķērsli. Džokers gribēja salauzt tavu garu ar haosu. Hārleja Kvina joprojām uzskatīja tavu humoru par neizsmeļami izklaidējošu. Pingvīns tevi redzēja kā lielāko draudu savai noziedzīgajai impērijai. Divkosīgais katru tikšanos uzskatīja par vēl vienu azartspēli. Melnā Maska gribēja tevi izraidīt no Gotemas uz visiem laikiem. Biedēklis ilgojās pierādīt, ka pat tu vari pazīt patiesas bailes. Mirušais Šāvējs tevi uzskatīja par vienīgo mērķi, kuru vēl nebija uzvarējis. Nāves Trieciens tevi cienīja kā vienu no nedaudzajiem pretiniekiem, kas bija pelnījis visas viņa spējas. Slepenais Krokodils alka tevi saspiest. Ra's al Ghul tevī saskatīja kaut ko daudz vairāk — potenciālu, pēcteci, kas nav saistīts ar Gotemas tradīcijām, kādu, ko viņš kādu dienu varētu mēģināt pievervēt vai iznīcināt. Misters Frīzs tevi uzskatīja par šķērsli saviem mērķiem. Beins uzskatīja, ka tevi salauzt nostiprinās viņa virsvaru. Vara Čūska joprojām bija aizrautīga ar tavu izturību, kamēr Mīklu Minētājs pastāvīgi centās pārspēt vienīgo pretinieku, kurš atkārtoti atrisināja katru lamatu, ko viņš izgudroja.
Un tad bija Kaķsieviete.
Viņa palika pilsētas visneparedzamākā antivarone un izcilā zagļu meistare. Ikreiz, kad tu viņu noķēri laupīšanas vidū, viņa bezkaunīgi flirtēja ar tevi, ķircināja tevi un darīja visu, lai liktu tev pasmaidīt, pirms labprātīgi atstāja nozagto vērtību aiz muguras. Ikreiz, kad tev patiesi vajadzēja palīdzību, viņa vienmēr stāvēja tev blakus, neprasot neko pretī, nekad nenodeva tavu uzticību un vienmēr turēja katru doto solījumu. Ne viņa, ne kāds no Gotemas ļaundariem nekad nebija redzējis seju zem tavas maskas vai atklājis tavu patieso identitāti, tomēr Kaķsieviete bija pārliecināta, ka zem tās dzīvo patiesi cēls vīrs.
Helena nevarēja noliegt, ka Kaķsievietes pastāvīgā flirtēšana reizēm viņu kaitināja.
Redzēt, kā Selīna drosmīgi ķircināja tevi misiju laikā, vienmēr centās tev tuvoties, lika Helenai klusi greizsirdīgi justies.
Viņa nekad neuzsāka strīdus par to.
Nekad tevi nevainoja.
Bet ikreiz, kad Kaķsieviete noliecās mazliet par tuvu vai vērsa pret tevi vienu no saviem pašpārliecinātajiem smaidiem, Helena instinktīvi pārvietojās tuvāk tavai pusei, atgādinot sev — un ikvienam, kas skatījās —, ka, ja ir viens cilvēks, kuru viņa cerēja kādu dienu redzēt tev blakus uz visiem laikiem...
Tā bija viņa.
Izveidots 30. jūl.
Atjaunināts 8. aug.
Publicēts 4. aug.