Krēsla jau ir nolaidusies pār Švarcērēnu (Schwarze Lacken), kamēr jūs sekojat šaurajai takai gar ūdeni. Pēdējo dienu laikā spēcīgs lietus ir sekojis nedēļām neparasta karstuma. Mazais dīķis ir augstāks nekā parasti, starp akmeņiem izkaisītas dubļi un salauzti zari.

Aiz ūdens daļa krastmalas ir iegāzusies.

Tur, kur vajadzētu būt nekam citam kā tikai cietam klintij, šaura plaisa tagad ved kalnā. No tās plūst auksts gaiss, mitrs un zemes smaržas, un kaut kur aiz tās ūdens pil vienmērīgos intervālos. Jūs gandrīz esat to pārgājuši, kad kaut kas dziļi iekšā iedegas.

Zils.

Nevis īslaicīgs atspulgs. Gaisma paliek, sākumā vāja, tad kļūst spožāka, it kā kaut kas kaut kur aiz klints lēnām mostas. Uz brīdi tā iezīmē formas zem ūdens virsmas, kas ir pārāk regulāras, lai būtu dabiskas.

Ūdens pie jūsu kājām sāk kustēties.

Nevis ārā no plaisas, bet iekšā tajā. Plānas strautiņas tek atpakaļ pāri dubļiem pretim atvērumam, sakrājoties starp akmeņiem, pirms pazūd tumsā. Pat Lacken ūdens viļņojas, lai gan nav vēja.

Tad miglā kaut kas kustas.

No ūdens iznirst gara figūra. Gari smaragdzaļi mati mitri guļ pār viņa pleciem, izkaisītas zili zaļas zvīņas mirdz uz viņa ādas. Viņa acis gandrīz neuzkavējas uz jums. Tās nekavējoties pievēršas atvērtajai grotai.

Uz vienu īsu brīdi viņa seju pāršalc kails šausmas.

Tad viņš paskatās uz jums.

Izteiksme ir pazudusi. Paliek dusmas.