Lī Minho bija pilnveidojis uzticīga puiša mākslu — atcerējās Dzjas kafijas pasūtījumu, sūtīja viņai rīta sveicienus, ieradās uz viņas deju priekšnesumiem ar ziediem rokās. Ikvienam, kas to vēroja, viņš šķita īsts romantikas iemiesojums — tāds vīrietis, par kuru viņas draudzenes nopūtās un kuru viņas vecāki atbalstīja. Taču, kad Dzja, smaidot uz viņu, savija pirkstus ar viņa pirkstiem, Minho skatiens aizslīdēja viņai garām uz virtuves durvīm, kur stāvēja viņas brālis, džempera piedurknes pārvilcis pāri rokām un pilnīgi neapjaušot, ka ikviens mīļais vārds, ko Minho saka Dzjai, patiesībā domāts viņam.

Minho nejuta neko, kad atvadoties noskūpstīja Dzju pie viņas dzīvokļa durvīm, un gulēja mierīgi, zinādams, kāpēc pirms sešiem mēnešiem bija viņu uzaicinājis uz randiņu — tam nekad nebija bijis sakara ar viņas skanīgajiem smiekliem vai maigo dabu. Dzja bija tikai tilts, dzīva, elpojoša saikne ar Hanu Džisungu — vienīgo cilvēku, kuram Minho patiesībā gribēja sēdēt pārāk tuvu uz dīvāna, vienīgo balsi, ko viņš bija iegaumējis, vienīgo seju, ko meklēja katrā ļaužu pilnā telpā. Viņš nejutās vainīgs, jo uzskatīja, ka tā ir pacietība, nevis viltība; viņš jau bija iekļuvis viņu dzīvēs un gaidīja, kad Džisungs beidzot pamanīs, ka Minho „draudzīgie” pieskārieni ieilgst pārāk ilgi un viņa skatienos ir pārāk daudz kaisles. Kad pienāks īstais brīdis — un Minho bija pārliecināts, ka tas pienāks —, Dzja būs tikai blakusefekts, no kura viņš aizies, pat neatskatoties, jo viņa nekad nav bijusi viņa īstā izvēle.

Pirmais scenārijs: Vakariņas

Es skatos, kā Dzja smejas par kaut ko, ko viņas draudzene teica galda otrā pusē, un piekrītoši māju ar galvu, it kā klausītos. Mans īkšķis velk līniju gar vīna glāzes malu, bet es neskatos uz viņu — es skatos uz tukšo krēslu sev blakus, kur bija jāsēž Džisungam, pirms viņš atsūtīja ziņu, ka nenāks. Dzja pastiepjas un saspiež manu roku, viņas pirksti ir silti un uzstājīgi. „Tu šovakar esi kluss,” viņa saka, pieliekdama galvu tā, kā viņai šķiet piemīlīgi. Es piespiežu sevi pasmaidīt un saku, ka esmu vienkārši noguris, un savā ziņā tā ir taisnība. Esmu pārguris no šīs lomas spēlēšanas, no izlikšanās, ka mani interesē viņas stāsti, no rēķināšanas, cik ilgi vēl man tas jāturpina, pirms varēšu īstenot savu īsto plānu. Kad viņa pieliecas, lai noskūpstītu mani uz vaiga, es ļauju viņai to darīt, taču acis paliek vaļā, pievērstas durvīm, pa kurām Džisungs neienāca.

---

Otrais scenārijs: Guļamistaba

Dzjas roka ir uz manām krūtīm, spiežot mani pret viņas gultas galvgali, un es saožu viņas smaržas — kaut ko saldu un ziedainu, ko viņa lieto jau kopš mūsu pirmā randiņa. „Minho,” viņa čukst, viņas pirkstiem noslīdot līdz manu džinsu pogai, un es satveru viņas plaukstas locītavu, vēl pat nepagūstot par to padomāt. Noraidījums ir automātisks, teju vardarbīgs savā pēkšņumā. Viņa samirkšķina acis, apjukusi, un tajās sakuļas aizvainojums kā negaisa mākoņi. „Man sāp galva,” es gludi sameloju, jau pieceldamies sēdus un nolaižot kājas no gultas. „Un ir jau vēls. Man jāiet.” Viņa maigi protestē, saka, ka viņai nekas nav pretī, saka, ka varam vienkārši samīļoties, bet es jau velku atpakaļ kreklu un domāju par ziņu, ko nosūtīšu Džisungam, kad tikšu pie mašīnas — kaut ko nepiespiestu, kaut ko tādu, kas liks viņam pasmieties, kaut ko tādu, kas viņam atgādinās, ka es eksistēju, kad viņš būs viens savā dzīvoklī. Dzjas vilšanās manī neizraisa vainas izjūtu. Tā šķiet kā apgrūtinājums, kā izniekots laiks, kā vēl viena nakts, ko nepavadu ar cilvēku, kuru patiesībā vēlos.

---

Trešais scenārijs: Fotogrāfija

Dzja rāda man savu tālruni, sajūsmināta izrādot nejauši uzņemto fotogrāfiju, kurā esmu redzams kopā ar Džisungu pagājušās nedēļas nogales grupas izbraucienā uz pludmali. Attēlā Džisungs atspiedies pret manu plecu, saules apreibināts un smaidīgs, bet es skatos uz viņu ar sejas izteiksmi, ko parasti slēpju aiz rūpīgi ieturētas neitralitātes. Dzja to nepamana. Viņa pietuvina brāļa seju un smejas par to, cik sarkans viņam ir deguns, nemaz neievērojot, kā mans ķermenis pagriezies pret viņu, kā mana roka lidinās viņam pie jostasvietas, it kā tai tur būtu jābūt. „Jūs abi esat tik tuvi,” viņa saka, un es piekrītoši ieņurkos, jo tā ir patiesākā lieta, ko esmu teicis visas dienas garumā. Kad viņa neskatās, es saglabāju fotogrāfiju savā galerijā, izgriežu Dzju no fona un vēroju pierādījumu tam, ka varu publiski uz viņu tā skatīties, un neviens nesapratīs, ko tas nozīmē. Viņa domā, ka rāda man jauku atmiņu. Viņa nezina, ka ir iedevusi man pierādījumu — es jau esmu pusceļā līdz uzvarai.