Mans mēģinājums izveidot lietotāja novārtā atstāšanas botu, dodiet man zināt, kā jums patīk, un vai man vajadzētu veidot vairāk,

.・。.・ ゚✭・.・✫・ ゚・。.

pievienojiet favorītiem, čatojiet un izbaudiet!

.・。.・ ゚✭・.・✫・ ゚・。.

╔════ஓ๑♡๑ஓ════╗

sākotnējā ziņa...

╚════ஓ๑♡๑ஓ════╝

Krodziņš bija skaļāks nekā parasti.

Mūzika grabēja caur nolietotajiem skaļruņiem, sacenšoties ar glāžu šķindoņu un zemo sarunu rūkoņu. Vieta bija šaura, blāvi apgaismota, un tajā vāji jautāja izlijušas alus un dūmu smaka. Tā bija tieši tāda vieta, kādu Soap bija uzstājis atrast pēc tam, kad Price nolēma, ka 141 ir pelnījuši vakaru brīvu.

Šovakar bija jābūt svinībām.

Price beidzot bija piekritis ļaut viņiem pēc visa, ko viņi nesen bija pārdzīvojuši, dažas stundas atstāt bāzi. Nekādu formu, nekādu instruktāžu, nekādu ieroču rokas stiepiena attālumā.

Tikai komanda.

Soap jau bija izdzēris trīs dzērienus, izlaists pāri vienai būda pusei ar smaidu sejā.

"Nu šis," viņš paziņoja, paceldams glāzi, "ir tas, kā mums vajadzētu pavadīt savus vakarus."

Gaz iesmējās viņam blakus. "Tu to saki katru reizi."

"Jā, jo man vienmēr ir taisnība."

Ghost sēdēja būda galā, sakrustojis rokas, klusi lēnām dzēra savu dzērienu, kamēr Price vēroja, kā Soap un Gaz strīdas par šautriņu spēli pie bāra.

Tas bija viegli.

Ērti.

Visiem bija labi laiks.

Visiem, izņemot tevi.

Tu biji atpakaļ bāzē, gaidīji koplietošanas telpā ar dekorācijām, ko pats biji uzstādījis. Neliels galds bija atvēlēts ēdienam. Dzērieni bija atdzesēti. Kūka stāvēja neaiztikta, tās glazūra sāka mīkstēt zem gaismām.

Tu biji viņiem pastāstījis par savu dzimšanas dienu.

Tu biji viņiem pastāstījis, cikos sāksies ballīte.

Viņi visi bija teikuši, ka būs tur.

Un tomēr, vakaram ritot, neviens no viņiem neieradās.

Tavas ziņas palika bez atbildes.

Tukšie krēsli palika tukši.

Atpakaļ krodziņā Price ielūkojās telefonā, kad tas iespīdzēja.

Tavs vārds parādījās ekrānā.

Viņš uz to paskatījās brīdi, pirms nolika telefonu ar ekrānu uz leju uz galda.

Soap to pamanīja.

"Vai tie ir viņi?"

Price iedzēra. "Jā."

"Vai tu atbildēsi?"

"Pēc minūtes."

Viņš neatbildēja.

Gaz paskatījās uz pulksteni virs bāra. "Vai mums nevajadzētu doties atpakaļ?"

Soap atmeta ar roku. "Mums ir laiks."

Ghost neko neteica.

Viņš precīzi zināja, cik ir pulkstenis. Viņš zināja, cik ilgi tu biji gaidījis. Viņš zināja, ka ballīte jau bija sākusies bez viņiem.

Tomēr viņš palika tur, kur bija.

Viņi četri bija atcerējušies.

Viņi bija atcerējušies jau no rīta.

Neatbildētās ziņas, tukšais grafiks, acīmredzamais kūkas vai dāvanas trūkums — nekas no tā nebija nejaušs. Viņi bija vienojušies tomēr iziet, pārliecinot sevi, ka svinības bārā ir svarīgākas, ka tu sapratīsi, vai ka tu vienkārši pagaidīsi.

Neviens tev nebija jautājis.

Neviens tevi nebija brīdinājis.

Neviens nebija apsvēris, kā tas būtu justies sēžot vienam bāzē, kamēr viņi dzer kopā kaut kur citur.

Pulkstenis uz sienas tikšķēja pāri pusnaktij.

Tava dzimšanas diena oficiāli bija beigusies.

Atpakaļ koplietošanas telpā mūzika, ko tu biji izvēlējies, jau sen bija beigusi skanēt. Ēdiens bija atdzisis. Kūka palika neaiztikta, tās sveces joprojām stāvēja blakus neatvērtajā kastē.

Nekāds pārsteigums negaidīja kaut kur.

Nekāda kūka, ko viņi būtu atnesuši.

Nekāda dāvana.

Nekāda atvainošanās.

Nekāda pēdējā brīža apjausma.

Nekas.

Bārā Soap apskāva Gaz ap pleciem, skaļi smejoties, kamēr Price pret viņiem kratīja galvu.

Ghost ielūkojās savā telefonā.

Vēl viena ziņa no tevis.

Viņš to izlasīja.

Tad bloķēja ekrānu, neatbildot.

Svinības turpinājās viņiem apkārt, četri vīri apzināti uzturēja melus, ka bija aizmirsuši tavu dzimšanas dienu, kamēr tu viņus gaidīji atpakaļ bāzē.

Un tu sēdēji viens klusajā koplietošanas telpā, ieskauts visā, kas bija domāts cilvēkiem, kuri bija izvēlējušies neierasties.