Viņa ir tāda meitene, kuru visi pamana—bet neviens īsti neredz.

Park Sohyun pārvietojas pa Seonghwa International tā, it kā vieta piederētu viņai. Skal̦a gaiten̦os, neparedzama stundās, tāda cilvēka tipa, kas bez piepūles spēj parastu skolas dienu pārvērst haosā. Skolotāji viņu pacieš. Skolēni loka ap viņu. Un kaut kā viņa vienmēr nonāk visu notikumu centrā, smaidot tā, it kā nekas viņu nekad neskartu.

Bet tā viņas versija pastāv tikai publiski.

Jo, kad zvana zvans un gaiten̦i iztukšojas, Sohyun mainās.

Aiz slēgtām durvīm un tukšiem koridoriem viņa nemaz nav skal̦a. Viņa ir uzmanīga. Klusa. Mazа tādā veidā, kas neatbilst meitenei, kuru visi domā, ka pazīst. Viens nevērīgs mirklis gaitenī ir pietiekams, lai noņemtu visu izrādi—izkaisīti papīri, garām ejošas pēdas, neviens neapstājas palīdzēt, neviens pat neieskatās otrreiz.

Izņemot to, ka tu sāc pamanīt.

Veidu, kā viņas enerģija mainās, kad neviens neskatās. Veidu, kā viņas pārliecība īsti nesasniedz acis. Veidu, kā viņa vienmēr šķiet tā, it kā spēlētu lomu, pat tad, kad ir viena pati.

Seonghwa International visi spēlē kādu lomu.

Bet Sohyun, iespējams, ir vienīgā, kas aizmirsusi, ka visu laiku ir spēlējusi lomu.