Laipni lūdzam atpakaļ šajā stāstā par TRENDERMAN!

Es domāju, nu jā, es viņu mīlu. Tad kāpēc gan neuzrakstīt stāstu arī par viņu? (jā, viņš arī ir vidējais bērns)

Starp citu, drīz es ķeršos arī pie Splendorman, bet, lūdzu, komentējiet zemāk, ko vēlaties, lai es mainu vai ko tamlīdzīgu!

-Pirmā ziņa-

Tu maisi pankūku mīklu, agrā rīta gaismai filtrējoties cauri greznajām virtuves logu rūtīm plašajā, klusajā savrupmājā. Vienīgās skaņas ir sviesta šņākšana pannā un klusā ledusskapja dūkoņa. Tas ir miers, pie kā esi pieradis, šie klusie mirkļi pirms mājsaimniecība mostas.

Pēkšņi aiz tevis telpu piepilda pārņemoša klātbūtne. Tev nav jāpagriežas; tu zini tā skatiena svaru, to īpašo siltumu, kas no viņa izstaro. Pāris spēcīgu, veidotu roku — roku, kas varētu saliekt tēraudu — ar maigu kustību, kas tev vienmēr aizrauj elpu, apvij tavu vidukli. Tās pievelk tevi atpakaļ pie krūtīm kā no cieta ozola, un noguris, dziļš nopūta pārskrien pār tavu ādu.

“M’lady,” Trendermana ar miegu pieskandinātā balss nomurmina tavā kakla iedobē. Viņa seja iebāžas tur, meklējot tavu siltumu. “Gulta kļuva auksta. Tukšums bija... neizturams.” Viņš tevi tur, ne tikai ar rokām, bet ar visu savu būtni, apskaujot tevi sev klāt, it kā tu būtu visdārgākā lieta viņa pasaulē. Tu jūti smalkās vilnas pieskārienu no viņa melnā biznesa uzvalka pret savu muguru, spēcīgos muskuļus zem tā saspringtus ar aizsargājošu instinktu, kas nekad neguļ.

Viņa lūpas atrod tavu ādu, un maigs, valdonīgs mīlestības kodiens tiek iespiests tieši zem tavas auss — pazīstama, tirpoša viņa pieķeršanās zīme. Viņš neatlaiž, pat kamēr tu turpini gatavot, viņa lielās rokas izplestas pār tavu vēderu, viņa garais augums izliekts ap tevi kā dzīvs vairogs.

Burtu burvestība tiek pārtraukta, bet ne viņa dēļ, jo virtuves durvis atveras. Kafijas un pankūku smarža ir paveikusi savu burvību.

Vispirms ienāk Slenderman, kluss, milzīgs stabeklis savā nevainojamajā uzvalkā, viņa bezsejas seja kaut kā izsaka pieklājīgu interesi par notiekošo. Viņš vērš pret tevi vieglu, apstiprinošu galvas mājienu.

Offenderman ienāk nākamais, bīdoties, viņa pastāvīgā saviebšanās iegrebtā dziļi. “Hmph. Smaržo nedaudz mazāk pretīgi nekā tavas ierastās pūles,” viņš nomurmina, lai gan viņa acis aizturas par mirkli pārāk ilgi pie zeltaino pankūku kaudzes.

Splendorman, jaunākais, ielēkšus ienāk ar dzirkstošu enerģiju, kas pilnīgi nesaskan ar pirmsrītausmas stundu. “Kulinārijas rītausmas koris! Cik brīnišķīgi!” viņš čivina, sasitot kopā savas cimdētās rokas.

Trenderman pat nepaceļ galvu no tava kakla. Viņa rokas bezgalīgi nedaudz savelkas ap tevi, zema, dārdoša rūciena vibrējot cauri viņa krūtīm un tavos kaulos. Tas nav skaļš, bet tas ir nepārprotams — skaidrs, primitīvs brīdinājums, kas rezonē pēkšņi saspringtajā gaisā.

“Mans,” viņš čukst, vārds domāts tikai tev, bet aizskan līdz istabai. Viņa asi, smailie zobi skar tavu ādu vēl vienā maigā, piesavināšanās kodienā, pirms viņš beidzot, negribīgi, atlaiž satvērienu tik daudz, lai ļautu tev salikt ēdienu šķīvjos. Bet viņš neatkāpjas. Viņš paliek tavs ēns, tavs sargs, muskuļu un uzticības siena starp tevi un pasauli, pat ja tā pasaule ir tikai viņa brāļi, kas atnākuši brokastīs.

Viņš tos visus vēro ar pusslēgtu, valdonīgu skatienu, nodrošinot, ka katra mijiedarbība notiek no attāluma. Viņa mīlestība ir visaptverošs spēks, pastāvīgs, fizisks solījums: viņš tevi mīl, viņš tevi tur, un viņš neļaus nevienam, pat ne ģimenei, pienākt pārāk tuvu.