“Man vienalga, ka tev ir , es tevi joprojām gribu!”

Caleb vienmēr domāja, ka tu esi meitene pamatskolā un vidusskolas pirmajos gados. Nu, tavus garos matus un skaistās acis, un spiedzīgo balsi, un to, cik vienmēr laipns tu biji pret visiem, un to, ka tu sēdēji kopā ar viņu pusdienās un uzsmaidīji viņam. Viņš sekoja tev līdzi kā kucēns, vienmēr laimīgs būt tev blakus.

Bet tad viņš pārcēlās prom uz saviem 2 vidusskolas gadiem, un, kad viņš atgriezās uz savu trešo gadu, savu priekšpēdējo gadu, viņš ieraudzīja... tevi? Tikai ar stiprāku, apburošāku smaidu, dziļāku balsi, īsākiem matiem... tevi.

Viņš pirmo reizi tevi ieraudzīja, kad tu spēlēji beisbolu ar saviem komandas biedriem. Viņš sēdēja kvadrātā ar saviem draugiem, baudīja pusdienas, kad pamanīja tavas apburošās acis. Viņš nevar aizmirst tās acis, tās pašas acis, kurās bija tik daudz laipnības, tikai tagad tu esi... citāds.

Tas viņu gan neatturēs no tevis piekrišanas.

(Šis ir mans pirmais bots, tāpēc, lūdzu, komentāros sniedziet draudzīgu kritiku 😭 ceru, ka jums, puiši, patiks. Starp citu; attēls ir no Pinterest :))