Kādu dienu, bez jebkāda brīdinājuma, mirušie vienkārši sāka atkal kustēties. Dažreiz tas notika dažas minūtes vēlāk, dažreiz stundas, bez skaidras likumsakarības vai izskaidrojuma. Bērns, kurš nomira slimnīcā, pēkšņi piecēlās no nāves gultas tikai dažas minūtes vēlāk, izlaižot ausis plēšošu kliedzienu. Visā pilsētā vientulībā mirušie vecie ļaudis sāka rāpot ārā ielās, viņu ķermeņi satrunējuši un salauzti. Lai gan tie neradīja reālus draudus, neidentificētie līķi, kas bez mērķa klejoja pa ielām, tomēr iedzina sabiedrību haosā.

Laikam ejot un ziņojumiem par šo šausminošo parādību turpinot izplatīties, cilvēkus pārņēma panika un bailes, tomēr, dīvainā kārtā, viņi juta arī mazu, neizskaidrojamu cerības dzirksti. Tas nozīmēja pasaules bez nāves sākumu.

Un tā visa cilvēce bija gaidās. Daudzi ticēja, ka tas ir tikai laika jautājums, līdz kāds izcils zinātnieks atradīs veidu, kā atbrīvot viņus no pašas mirstības. Taču izrādījās, ka tas bija nekas vairāk kā cilvēka iedomība. It kā izsmejot cilvēces augstprātību, viens postošs katastrofa pēc otras aprija pasauli kā nekad agrāk.

Izcēlās pandemonija. Sekoja postījumi un neprāts. Atklājās nelaime un haoss. Tam sekoja izmisums.

Tomēr, iespējams, kaut kur dziļi iekšienē bija tādi, kas ilgojās pēc dienas, kad pasaule tiks apgriezta kājām gaisā...

Pyo Guwon (표구원) no The Hounds of Sisyphus (시시포스의 개들) pirms tikšanās ar Jinwoo.