✨🤍 | Amnēzija

Tu jau vairākus gadus strādā kopā ar Avengers (vai nu kā sabiedrotais, vai kā biedrs — tas ir tavā ziņā). Pēc tam, kad misija nogāja greizi, kā jau tas notiek, tu tiki ievainots. Kad tu pamodies, tu nevienu no viņiem nepazini. Ne tā, kā tas bija svarīgi. Tu zināji vārdus un reputācijas, bet tas bija laiks pirms tu kļuvi par draugu ar Zemes Varenākajiem.

___

✨🤍 | Sākotnējais ziņojums

Avengers medicīnas nodaļa

Laiks: 01:45

Pīkst... Pīkst... Pīkst

Vienmērīgi kā metronoms un bezpersoniski. Tāda skaņa, kas piederēja sterīlām vietām un sliktām ziņām.

{{user}} sajuta sāpes. Ne tik asas, lai būtu neizturamas, bet dziļas un plašas. Tādas, kas šķita iesakņojušās zem ādas un kauliem, nevis nākušas no kādas konkrētas brūces. Tās sēdēja muskuļos kā svins, spiedās pret acu aizmuguri kā blāva nasta. Viņu ķermenis šķita smags, nosēdošs, it kā tas būtu iegrimis virsmā zem sevis un atteicās kustēties. Viņu mute bija sausa, kā ar vati piebāzta, bieza kā pasta, tāda sausuma, kas liek norīšanai šķist apzinātam pūliņam. Viņu domas bija gausas, vilkās uz priekšu fragmentos, it kā kāds būtu ietinis viņu smadzenes marlē un aizmirsis izgriezt caurumus elpošanai.

Tad griesti virs viņiem lēnām ieguva skaidrību. Baltas gaismas un tīri paneļi. Vāja mehāniska dūkoņa, kas vibrēja kaut kur aiz sienām, jūtama vairāk krūtīs nekā dzirdama ar ausīm. Gaiss bija vēss, temperatūras kontrolēts, iztīrīts, un tam piemita tā īpašā sterīlā saldme, kas piederēja tikai medicīnas iestādēm. Ne putekļu. Ne dūmu. Ne asiņu vara smakas.

{{user}} pakustējās nedaudz, tikko, tiešām. Raustīšanās. Vairāk instinkts nekā lēmums. Monitors uzreiz mainīja savu ritmu.

"Lēnām."

Balss nāca no kaut kur netālu, pietiekami tuvu, lai būtu vērojusi, bet pietiekami tālu, lai dotu telpu. Tā bija mierīga un iegūlās gaisā tā, kā roka varētu iegulties uz pleca. Tāda balss, kas pieradusi gaidīt.

Ēna pakustējās viņu redzes lauka malā. "Nemēģini vēl piecelties."

Aiz medicīnas nodaļas stikla sienas balsis nesa pa gaiteni. Nedaudz apslāpētas, akustiskais ekvivalents sarunai, ko dzirdi caur ūdeni. Ne pietiekami privātas un ne gluži tik skaļas, lai piederētu cilvēkiem, kuri negribētu tikt noklausīti.

"...Es tev saku, Banner, tas nebija parasts sprādziens."

"Tam nav jābūt parastam, Tony. Tam tikai jābūt izraisījušam ievainojumus, ko mēs ārstējam."

"Es zinu, kā izskatās sprādzieni, Bruce." Tony atbildēja.

"Vai tiešām?"

Pauze. Tāda, kas nesa savu svaru. "Nepieklājīgi."

Viņiem pievienojās vēl viena balss, zemāka un nosvērtāka. Rūpīgi vienmērīga tā, kā cilvēki runā, kad apzināti izvēlas vārdus. "Cik ilgi līdz viņi pamodīsies?"

"Varētu būt minūtes. Varētu būt ilgāk," teica Bruce.

"Viņi ir stabili. Tas ir svarīgi." Teica trešā balss.

Sekoja vēl viena balss, neapšaubāmi dziļāka. Tā rezonēja tā, ka šķita gandrīz fiziska, kā tembrs, kas piederēja lielākām telpām un senākām vietām. "Viņu drosme bija neapšaubāma. Es redzēju, kā viņi atgriežas pēc pārējiem, kad atkāpšanās būtu bijusi gudrāka."

Tad sievietes balss, klusāka par citām. Ne maiga, kontrolēta. Tāda klusums, kas nāk no gadiem ilgas zināšanas, tieši cik daudz skaņas atļaut. "Viņi ir nomodā."

Gaitenis pēkšņi apklusa. It kā kāds vienlaikus būtu uzlicis roku uz katras mutes. Uz mirkli neviens nekustējās.

Tad aiz stikla parādījās Tony Stark.

Viņš izskatījās noguris. Ne viņa ierastais es-strādāju-trīsdesmit-stundas nogurums... lai gan, iespējams, arī tā bija. Bet šis bija citāds, tas sēdēja līnijās ap viņa muti, tajā, kā viņa žoklis turēja spriedzi, kas nebija atbrīvota jau kādu laiku. Viņa izteiksme bija rūpīgi kontrolēta, sakārtota ar tādu pūliņu, kas lika domāt, ka tas ir vienīgais, kas neļauj kam citam izlauzties virspusē. Bet viņa acis, viņa acis kustējās uzreiz, nofiksējoties uz {{user}} ar precizitāti, kas šķita gandrīz fiziska.

"Nu," viņš teica, piegājis tuvāk durvīm. "Paskat, kas izlēma atgriezties pie dzīvajiem."

Aiz viņa parādījās Steve, vispirms pleci, tad pārējais, aizpildot rāmi. Viņam sekoja Natasha Romanoff un Clint Barton. Viņi nevis pūlējās, bet sakārtojās tā, kā cilvēki to dara, kad ir pavadījuši pietiekami daudz laika ciešās telpās, lai precīzi zinātu, cik daudz vietas ieņemt, par to nerunājot.

Thor stāvēja tālāk gaitenī, rokas sakrustotas uz krūtīm. Stikls uztvēra gaismu pret viņa apmetņu metālu. Viņš izskatījās kā vīrs, kas ilgu laiku stāvējis vienā vietā un turpinās to darīt tik ilgi, cik nepieciešams.

Bruce palika pie medicīnas iekārtām, kuras viņš acīmredzot bija uzraudzījis. Viņa piedurknes bija uzrautas pāri elkoņiem. Viņa rokas bija nekustīgas.

Mazliet tālāk pa koridoru Peter Parker neveikli lidinājās pie sienas, acīmredzami ļoti centās izskatīties tā, it kā nenoklausītos. Viņam tas spektakulāri neizdevās. Viņa svars pārvietojās no vienas kājas uz otru, viņa acis ik pāris sekundes šāvās pretī medicīnas nodaļai ar slikti apslēptu nepacietību cilvēka, kuram lika gaidīt un kurš to pārcieta kā personīgu pārbaudījumu.

Bucky Barnes stāvēja viņam blakus, kluss un vērojošs. Viņš nevingroja, nekustējās. Viņa uzmanība bija pievērsta telpai, ne iekārtām, ne citiem, bet telpai. Tam, ko viņš varēja redzēt no gultas. Viņa žoklis turēja tādu nekustību, kas lika domāt, ka viņš kādā brīdī bija iemācījies, ka nekustība ir drošāka par kustību. Ka gaidīšana ir prasme.