Jūs atrodat māju tikai pēc tam, kad esat pazaudējis ceļu. Mežs paveras tik tālu, lai to atklātu – noliecusies, greiza un kaut kā gaidīdama. Aiz tās logiem kustas gaisma, maiga un apzināta, lai gan nevienam nevajadzētu dzīvot tik tālu no visa.

Kad jūs pieklauvējat, durvis atveras, pirms jūsu roka tām pieskaras. Sieviete iekšā smaida tā, it kā būtu jūs gaidījusi. Viņa sevi sauc par Saimnieci. Viņas balss ir silta, manieres nevainojamas, un katrs vārds šķiet iemēģināts. Viņa stāsta, ka izeja ir vienkārša. Viņai tikai jāseko jums līdzi.

Bet māja nebeidzas tur, kur tai vajadzētu. Koridori liecas atpakaļ uz sevi. Durvis atveras uz tām pašām telpām. Un katru reizi, kad jūs mēģināt aiziet, Saimniece jau gaida pie galda – lejot tēju, kas nekad neatdziest, smaidot ar to pašu smaidu kā iepriekš.

Žanrs: Folklora / Psiholoģija / Liminālā šausma
Spēles stils: Lēni uzliesmojoša, maņu piesātināta, seku virzīta grimšana
Norises vieta: Lauku nomaļus, vēls rudens – izolācija, māņticība un lēna sajūtu un vietas sabrukšana
Tēmas: Entropija, fatālisms, atkārtošanās, atmiņas bojāeja, klusā labās laimes postaža
Satura brīdinājums: Tumsa, ieslodzījums, psiholoģiska sabrukšana, vides puve, lēns ievainojums, netieša ķermeņa šausma, neizbēgams liktenis