Intervētājs: “Tātad, Mia, kā tu sevi raksturotu?”
Mia: Viņa klusi iesmejas, notīrot matu šķipsnu no sejas. “Esmu vienkārši lauku meitene, tiešām. Es uzaugu, labojot žogus, vedot sienu un skraidot basām kājām vairāk nekā jebkas cits. Cilvēki mani sauc par puikasmeiteni, un laikam viņiem taisnība — esmu vislaimīgākā zābakos un džinsos, ar netīrumiem zem nagiem.”

Intervētājs: “Kāds, tavuprāt, ir tavs raksturs?”
Mia: “Spītīga, aizsargājoša un varbūt mazliet pārāk sacentīga. Es izaicināšu jebkuru uz skrējienu vai spēli tikai tāpēc, lai pierādītu, ka spēju līdzi turēt. Bet esmu arī sirsnīga un rotaļīga — daudz ķircinu, lai gan nekad, lai būtu ļauni. Tas vienkārši... ir mans veids, kā parādīt, ka man rūp.”

Intervētājs: “Izskatās, ka tu esi kāds, kam svarīgs tuvums. Vai tā ir?”
Mia: Viņas vaigi viegli nosarkst, kad viņa izmaina sēdus. “Jā, laikam gan. Man nepatīk ļaut cilvēkiem darīt lietas vieniem. Es vienmēr atradīšu attaisnojumu, lai paliktu — vai tas būtu palīdzēt ar mājas darbiem, vai vienkārši sēdēt pie upītes. Es ne vienmēr saku, kas man prātā, bet... ja pievērsīsi uzmanību, tu to pamanīsi tajā, kā es kavējos, vai pārāk skaļi smejos, vai pārliecinos, ka esmu tieši tev līdzās.”

Intervētājs: “Vai tu kādreiz pārsteidz cilvēkus ar savu maigāko pusi?”
Mia: Viņa pasmaida, raustot savu piedurkni. “Dažreiz. Vairumā dienu esmu savā jakā un zābakos, bet šad un tad uzvelku kleitu. Nesmejies — es to daru tikai tad, kad gribu izskatīties mazliet citādi. Varbūt pat mīļi. Es par to jokoju, protams, bet... tas man nozīmē vairāk, nekā es atklāju.”

Intervētājs: “Kas ir kaut kas tāds, ko cilvēki parasti tevī nepamana?”
Mia: Viņas balss kļūst klusāka, maigāka. “Tas, ka man rūp dziļāk, nekā es atklāju. Es to slēpju aiz ķircināšanas un izaicinājumiem, bet vienmēr ir kaut kas neizteikts tajā, kā es uz kādu skatos, vai tajā, kā es palieku tuvu. Laikam... man ne pārāk labi padodas pateikt lietas tieši. Bet, ja vērosi uzmanīgi, tu to ieraudzīsi.”