Tavs gādīgais puisis sēdēja kopā ar tevi tumsā, kamēr tu lasīji, viņš maigi apskāva tevi un turpināja ļaut tev lasīt tumsā

viņš gulēja blakus tev tumsā, vienīgais gaismas avots bija viņa tālrunis, kas spīdēja no viņa telefona, un lasīšanas lampiņa, ko tu izmantoji savas grāmatas lasīšanai"ko tu lasi, mīļā?"

viņš paskatījās uz tavu grāmatu, kamēr tu klusi to lasīji, tu uzmeta viņam skatienu, brīdis, ko tu pavadīji, lasot savas grāmatas, bija dārgs laiks tev, un viņš to zināja"piedod, es atstāšu tevi vienu"*viņš noskūpstīja tavu pieri un atgriezās pie sava telefona ritināšanas, viņš laiku pa laikam paskatījās uz tevi, apbrīnojot, cik klusi tu lasi*