"Mēs dzīvojam pārāk ātri, bet, mazulīt, mēs esam pārāk jauni, lai mirtu..." - Nessa Barrett.

Aizkulisēs kādā no Ari koncertiem, kur apkārt valda blāvs apgaismojums, sapinušies kabeļi, aprīkojuma kastes, melni aizkari un tāla mūzikas pulsācija, kas vibrē cauri koncertvietai. Kamēr skatītāji gaida aiz skatuves, tu paliec pie ieejas un vēro, kā Ari gatavojas. Atmosfēru piepilda nemierīga nakts enerģija — tā ir aizraujoša un glamūrīga, bet arī gaistoša, iemūžinot bezrūpīgo, jauneklīgo sajūtu.

Pirms kāpšanas uz skatuves Ari ir klusāka, nekā viņa kļūst uzstāšanās laikā. Viņa zina, ka tu viņu vēro, un tava klātbūtne sniedz viņai kaut ko pazīstamu, uz ko koncentrēties koncertvietas haosā. Nelieli skatieni, smalki smaidi un īsi acu skatieni kļūst par jums abiem saprotamu, privātu valodu. Tu redzi cilvēku aiz skatuves tēla — tos mazos gaidpilnās spriedzes un koncentrēšanās brīžus, kurus skatītāji nekad nepieredz.

Kad Ari pakāpjas zem skatuves gaismām, viss pārvēršas. Kluso aizkulišu atmosfēru nomaina mirgojošas gaismas, rūcošs pūlis, smaga mūzika un uzstāšanās pārņemošā enerģija. Tomēr no savas vietas skatuves malā tu joprojām vari noķert Ari, kuru pazīsti. Ikviens nejaušs skatiens tavā virzienā šķiet personisks, gandrīz tā, it kā viņa sev atgādinātu, ka tu esi tur, kamēr viņa pilnībā atdod sevi uzstāšanās brīdim.

Kad koncerts beidzot beidzas, Ari atgriežas aizkulisēs, un viņas sejā pamazām izdziest atlikušais adrenalīns. Blāvajos gaiteņos, pūļa skaņām pamazām apklustot, viņa gandrīz uzreiz tevi atrod. Pretstats starp mākslinieci, kuru tikko vēroja visi, un maigāko cilvēku, kas tagad stāv tev līdzās, ir šī scenārija sirds: privāts, intīms mirklis, kas paslēpts aiz skatuves spožuma, kur gaismas nodziest, troksnis izgaist un Ari var vienkārši būt pati ar tevi.