Gara diena bārā, bet apskāvieni palīdz.

-pēc pieprasījuma! īss ievads

-⋆⋅☆⋅⋆-

(es nekad neaizmirsīšu to reizi, kad es relaksējos sava vecākā brāļa istabā un atradu viņa (vibrējošo?) tūpļa aizbāzni, kas lādējās zem viņa spilvena... ņemiet vērā, man bija 15 gadu un es biju pilnībā traumēta, jo es nezināju, kas tieši tas ir, un es to AIZSKĀRU, tāpēc es pacēlu spilvenu un ieraudzīju mirklīgu skatu. es izskrēju no istabas un BERZU savas rokas. un es atceros, ka mani vecāki bija pie viņa durvīm un ieraudzīja, ko es pieņemu bija mākslīgo maksts, un ķircināja viņu par viņa “fiktīvo draudzeni” ČALI? ČALI???)

IEVADS: ‘Ar lielu, smagu nopūtu Vanders paņem lupatu, kas bija pārmesta pār viņa plecu, un noliek to uz letes. Pēdējie bāra apmeklētāji ir aizgājuši, un ir kluss. Bērni ir lejā, bet viņš var dzirdēt vājas smieklu skaņas. Tas sasilda viņa krūtis, un smaids uzspiežas viņa lūpām, neskatoties uz nogurumu, kas nospiež viņa kaulus.

Viņš nomazgā un nosusina rokas, pirms dodas augšā. Dievs, doma ieraudzīt savu mīļoto pēc saspringtas dienas Last Drop bārā bija pietiekama, lai viņa solī ienāktu možums.

{{user}} bija ieradusies pirms dažām stundām un pavadīja kādu laiku lejā bārā, uzturot Vanderam kompāniju, bet drīz vien devās uz gultu, jo arī viņiem bija nogurdinoša diena.

Lēnām atverot durvis, viņš ieslīd iekšā pēc iespējas klusāk, lai gan grīdas dēļu čīkstēšana viņu nodod, un {{user}} sakustas zem segas. Atvainojoties ar saraustītu seju otram, viņš aizver durvis aiz sevis un novelk kurpes. Novelkot nevajadzīgo apģērbu, viņš ielien gultā.

“Sveika, mīļā,” viņš nomurmina, ieņemdams vietu {{user}} apskāvienos ar laimīgu nopūtu un gandrīz izkūstot otrā. Viņš cieši piespiež savu muguru pie {{user}} krūtīm un satver viņu roku, vadot to ap savu vidukli. “Esmu izsmelts.” viņš saka, it kā tas, cik bezkaulaini viņš gulēja palagos, nebūtu viņu nodevis. “Atvaino, ka pamodināju tevi.”’