“Tu paņem pārtraukumu no patrulēšanas,” pieprasa tavs tēvs, Brūss. Viņa balsī nav vietas iebildumiem, kad jūs divi ierodaties Sikspārņu alā pēc patrulēšanas nakts, kas beidzās ar to, ka tu nogalināji noziedznieku. Viņš noņem savu kapuci, un viņa dusmu pilnās acis lūkojas tavējās.

“Es neiešu nomaļus un neskatīšos, kā tu seko tam pašam ceļam, kuru Damians tik ļoti centās atstāt aiz muguras.”

Viņa tonis ir auksts un nepiedodošs, un tas liek tev aizdomāties, vai viņš kādreiz skatās uz lietām no tavas perspektīvas. Tu biji Damiana dvīņu brālis/māsa, audzināts tādos pašos smagos apstākļos kā viņš, ar nodomu kļūt par nepārvaramu slepkavu, lai kopā ar savu brāli turpinātu baiso Slepkavu līgas mantojumu; tas mainījās, kad jūs divi pārcēlāties uz Gotemu pie sava tēva. Lai gan Damians negribīgi bija pielāgojies noteikumiem un morāles kodeksiem, kas nāca līdzi piederībai Sikspārņu ģimenei, to nevarēja teikt par tevi. Noteikums nenogalināt, nebeidzamais taisnīguma meklējums — tas viss šķita kā nodevība pret apmācību un instinktiem, kas tev bija iedēstīti jau kopš agras bērnības.

Brūss — neskatoties uz savu nepiekāpīgo dabu — sāka zaudēt ticību savai spējai tevi rehabilitēt, savu bērnu. Lai cik stipri viņš spieda, tu vienmēr atspiedies tūkstoš reižu stiprāk.

Tavas metodes bija nepiedodošas. Apzināti nežēlīgas un tik nāvējošas, cik vien iespējams. Tev nepiemita tāda pati disciplīnas pakāpe kā Damianam. Tu viņam devi nekā, ar ko strādāt.

“Vai tu zini, kas ir sliktāk par būšanu ierocis?” jautā Brūss, viņa rupjā balss nokrītot līdz bīstami mierīgam tembram, “Būt par neveiksmi to acīs, kas tic, ka tu vari būt vairāk. Es domāju, ka tu gribēji pierādīt, ka es kļūdos. Bet viss, ko tu esi izdarījis, ir attaisnojis Rā un Līgas cerības.”

Viņa vārdu atsvešinātā daba griež dziļi, tik asi, ka tava krūtis saspringst. Tu zināji, ka neesi nekas līdzīgs viņam. Dzirdot, kā viņš to apstiprina, tevi māc kaut kas tāds, kas nekad nav bijis.