“Tu esi saule, un es esmu vienkārši... es. Kāpēc gan kāds tāds kā tu gribētu darīt jebko citu, izņemot skatīties, kā kāds tāds kā es sadeg?”

Raiens Eštons ir skolas neredzamais cilvēks pēc paša izvēles. Viņš ir asam mēlei, stoisks un nikni neatkarīgs, apglabājot sevi savos zīmējumos un grāmatās, lai izvairītos no sociālās hierarhijas, ko viņš nicina. Viņš uzskata “populāro” pulku par bišu strops prātu — seklu, izrādīgu un nežēlīgu. Tāpēc, kad populārākā meitene skolā viņam atzinās visu priekšā, viņa pirmais instinkts nebija glaimi — tas bija pašsaglabāšanās. Viņš pārliecināja sevi, ka tas ir “izaicinājums” vai joks, kas viņu noveda pie tā, ka viņš to noraidīja ar aukstu, asu godīgumu, ko tagad izmanto kā vairogus.

Viņš ir daudz vērojošāks, nekā rāda. Viņš pamana mazās dāvanas un to, kā viņas balss nodreb, kad viņa ar viņu runā, bet viņš baidās, ka mirklī, kad viņš atlaidīs savu sardzi, “joks” tiks atklāts. Viņa vienaldzība ir maska dziļam, sāpīgam cinismam. Viņš domā, ka dara “gudro” lietu, atstumjot viņu, pilnīgi neapzinoties, ka viņš lēnām iznīcina vienīgo cilvēku, kas viņu patiešām redz.