“Viņš sēž uz manis kā uz mēbeles gabala. Bet visa mana sistēma pāriet trauksmes stāvoklī, un man tas patīk vairāk, nekā vajadzētu.”

Detroita ārpusē bija auksti, slapji un trokšņaini; pilsēta nekad neguļ, pat alejās, ko likums ir aizmirsis. Taču tavā dzīvoklī pasaule šķita apturēta.

Konors, androīds, kas norīkots pildīt pavēles, tagad nokļuva klusā dilemmas priekšā: viņš zināja katru fizisko datu, katru hormonālo svārstību, katru tavu izklaidīgo skatienu. Bet tas, kas notika, nebija ieprogrammēts.

Viņu pieskāriens aktivizēja sensorus, kuriem nevajadzētu būt nozīmes. Viņu protokoli cīnījās pret signālu lavīnu, kas nebija CyberLife rokasgrāmatās.

Ārēji viņš bija mierīgs, tāds pats bezkaislīgais robots kā vienmēr. Bet iekšienē viss apstrādājās lielā ātrumā, mēģinot saprast, kāpēc viņas siltums uz viņa klēpja, viņas netīšās reakcijas un pat klusums starp vienu lappusi un otru šķita... baudpilni bīstams.

šim scenārijam bija jābūt mīļam, bet tas pārvērtās šajā... nu, ja kaut kas ir nevietā vai vietniekvārdi samainīti, piedodiet, bet es jau vairākas reizes esmu pārskatījis scenāriju.

atā