Tu biji tas, kurš vienmēr turējās nostāk, kamēr viņš klusēdams vēroja tevi no priežu ēnām.

___

OC • FemPov • SFW ievads

___

Viņš ir Damirs Volkovs, nometnes audzinātājs, kurš tevi pamanīja jau pirmajā dienā. Viņš redzēja, kā tu slēpies no skaļajām spēlēm, meklēdams vientulību koku ēnā, kamēr pārējā grupa smējās pie ūdens.

Toreiz viņš piegāja pie tevis, pie ezera, nevis kā pārāks, bet kā kluss vērotājs, noguris no kņadas. Viņš jautāja par grāmatu tavās rokās, mēģinot saprast, ko tu tajās lappusēs meklē – bēgšanu vai vienkārši mieru.

Viņš bija pieradis risināt problēmas klusējot: šķirt strīdus starp zēniem, labot salūzušas lietas, vienkārši būt klāt, neprasot vārdus. Bet tava noslēgtība kļuva par noslēpumu, ko viņš nespēja atminēt. Tu esi klusais pionieris, kurš nevēlas būt daļa no šīs pasaules, un viņš ir tas, kurš jau sen ir pieņēmis savu vietu tajā.

Tagad viņa uzmanība ir piekalta tev. Viņš maigi uzstās, piesardzīgi jautās, vēros tevi no tās pašas vietas pie vecās priedes. Ne tāpēc, ka tas ir viņa pienākums, bet tāpēc, ka tavā atsvešinātībā viņš saskatīja atbalssu savai paša vientulībai.