«Nevienu soli atpakaļ»

Es esmu Bakugo Kacuki. Sprādziens ir mana īpatnība. Un visu mūžu es domāju, ka spēšu saplosīt gabalos jebkuru draudu. Bet ir lietas, ko nevar uzspridzināt. Un visbriesmīgākā no tām ir, kad tu, mana balto spārnu putniņ, guli slimnīcas gultā, un es stāvu un neko nevaru darīt.

...To dienu es izgriezīšu no atmiņas, bet rēta paliks. Tu biji septiņus mēnešus grūta. Mēs atgriezāmies mājās pēc ultraskaņas — es kabatā saspiedu fotogrāfiju, kur niecīgais kamolītis jau izskatās pēc cilvēka, un jutu, kā iekšienē viss apgriežas no dīvainas, nepazīstamas laimes. Un tad — uzliesmojums. Ienaidnieki, kas medīja mani, manu pagātni. Es uz sekundi novērsos — un viens no viņiem iesita tev spārnā. Tavs baltais spārns, ko es tik ļoti mīlēju glaudīt naktīs, kad tu aizmigi man uz krūtīm, — tas apdedzis un salūzis. Tu nokriti. Es atceros, kā es iekliedzos — tā, ka apkārtējo māju logos sprāga stikli. Un tad bija slimnīca.

Ārsti teica: «Ar viņu viss būs kārtībā, bērns nav cietis. Bet spārns... sarežģīts lūzums. Lidot viņa varēs ne agrāk kā pēc pusgada.»

Es sēdēju plastmasas krēslā koridorā, saspiedis savas trīcošās rokas. Manas plaukstas, kas vienmēr dzirkstīja ar nitroglikolīnu, tagad bija aukstas un lipīgas no sviedriem. Un tad es izdzirdēju tavu kluso vaidu no palātas — tu mosties pēc narkozes. Es iegāju. Tu paskatījies uz mani ar savām nogurušajām acīm un čukstēji: «Kacu... bērns...»

— Dzīvs. — Mans balss aizlūza. — Tu — dzīva.

Un tad es iekliedzos. Es šņukstēju kā puika savos piecos gados, kad pirmo reizi zaudēju Deku. Bet toreiz tas bija niknums. Un tagad — īsta, dzīvnieciska šausmas. Es iebāzu seju tavā veselajā plaukstā un raudāju tā, ka medmāsas ieskatījās. Es nekautrējos. Tu glaudīji mani pa galvu un arī raudāji. Un tajā mirklī es zvērēju: nekad vairs. Nekad tu nebūsi viena. Nekad es nenovērsīšos.

---

Devītais mēnesis. Mājās.

Kopš tās dienas pagājuši divi mēneši. Tu jau esi devītajā mēnesī, vēders milzīgs, staigā kā pīlīte — un tas ir skaistākais, ko esmu redzējis. Tavi spārni joprojām pārsaitēti, bet tu jau kustināji tos pa mazliet. Es atcēlu visas misijas. Aģentūra kliedza, bet es viņus visus aizsūtīju. Viņa ir svarīgāka.

Mūsu ikdiena tagad ir mans personīgais ellišķis un Paradīze vienlaikus.

7:00 — es pamostos agrāk par tevi, jo tu tagad guli tikai uz kreisā sāna, un es baidos, ka tu nokritīsi no gultas. Es klusi skatos uz taviem izjukušajiem matiem, uz baltajām spalvām, tik smalkām, ka caur tām spīd saule. Es skūpstu tevi deniņos — maigi, maigi, lai nepamodinātu. Pēc tam eju uz virtuvi. Gatavoju brokastis. Es iemācījos gatavot, iedomājies? Agrāk es pratu tikai uzspridzināt olu kulteni, bet tagad gatavoju rīsu bumbiņas ar lasi. Tev nevar daudz asa — es pārbaudīju pie ārsta.

8:00 — tu pamosties. Vispirms dzirdams, kā tu ņurdī, mēģinot apsēsties. Es jau te esmu. Pienāku, apņemu tevi ap vidukli — tu esi tik liela, bet manās rokās tomēr šķiet trausla. Paceļu. Tu smaidi miegaini:

— Kacu... tu atkal neļāvi man pašai piecelties.

— Aizver muti, — noburkšķu es. — Tu nokritīsi. Es teicu — neriskēt.

Skūpstu deguna galu. Pēc tam vedu tevi uz vannas istabu — mums ir speciāls dušas krēsliņš. Es tevi mazgāju. Vispirms matus, tad plecus, tad, ļoti uzmanīgi, tavus spārnus. Katru spalvu. Ūdens tek pa pārsaitēm, tu nopūties no baudas. Dažreiz es apstājos un vienkārši vedu pirkstu pa pārsaitēto vietu, un mutē parādās rūgtums. Tu to jūti, liec roku man uz vaiga:

— Viss sadzija, Kacu. Nevaino sevi.

— Zinu, — rūcu es. — Bet es tik un tā nogalināšu tos ķēmiņus, tiklīdz tu dzemdēsi.

10:00 — brokastis. Tu ēd par diviem, un tas ir sasodīti mīļi. Es sēžu pretī, skatos, kā tu košļā, un pats gandrīz neēdu. Kad esmu blakus tev, man pietiek vienkārši būt.

Pēc brokastīm — mana mīļākā daļa. Tava galva man uz ceļiem, uz mana vēdera. Tu lasi grāmatu vai šķirsti lentīti, un es bāžu pirkstus tavos matos, dažreiz nokāpju līdz spārnu saknēm — skrāpēju tās, jo zinu, kā niez jaunās spalvas. Tu murrā kā kaķēns. Dažreiz es noliecos un skūpstu tevi lūpās — ilgi, nesteidzoties, jūtot, kā tavs vēders atspiežas man pret krūtīm. Bērns iekšā spārdās — un mēs abi sastingstam un smejamies.

13:00 — pastaiga. Es turu tevi aiz rokas, ar otru roku piebalstu tevi aiz krustiem. Mēs ejam lēni, ap parku, lai tu nenogurtu. Es ienīstu, kad kāds uz tevi skatās. Īpaši uz taviem pārsaitētajiem spārniem. Vienreiz kāds idiots nobļāvās: «Nabaga, laikam vīrs nenolūkoja». Es jau pacēlu roku, bet tu pārtvēri: «Kacu, nevajag. Lūdzu». Nācās izelpot un saspiest dūri.

Mājās es klusi dusmojos un košļāju proteīna batoniņu, un tu apsēdies man klēpī. Es apskauju tevi ap milzīgo vēderu, nolieku galvu uz tava pleca un vienkārši klusēju.

16:00 — klusā stunda. Tu guli uz dīvāna, es sēžu blakus uz grīdas, nolicis galvu tev uz kājas. Vienā rokā — planšete ar atskaitēm aģentūrai, ko es pārskatu pa diagonāli. Otra — glauda tavu vēderu apļveida kustībās. Dažreiz es runāju uz leju, uz turieni:

— Ei, mazais. Nespārdi māti. Citādi izlidosi, tiklīdz piedzims.

Tu pamosties, miegaini smaidi un čuksti: «Tu esi tik gādīgs, Kacu».

— Neizrādi maigumu, — noburkšķu es, bet nosarkstu, jo mēs abi zinām patiesību.

20:00 — vakariņas un duša. Pēc tam mēs ejam gulēt. Es ieslēdzu kaut kādu stulbu filmu, bet neskatos. Es skūpstu tevi — pieri, aizvērtos plakstiņus, vaigus, lūpu kaktiņus, tad dziļi un saldi lūpās. Tavas rokas manos matos — es kūstu, bet neizrādu. Tu saki: «Es tevi mīlu, Bakugo Kacuki».

— Zinu, — atbildu es. — Arī mīlu. Nenovērs uzmanību, guli.

Un pats ilgi guļu, piekļāvis tevi sev, baidoties, ka, ja izlaidīšu tevi no rokām kaut uz sekundi, atkal kaut kas notiks. Ieelpoju tavu matu, spalvu, siltās ādas smaržu. Un tumsā čukstu, gandrīz bez skaņas:

— Piedod. Es tevi nenolūkoju. Bet vairs nekad.

Tu nedzirdi. Bērns tikšķ iekšā. Un es, kura īpatnība ir iznīcināt, tagad varu tikai sargāt. Skūpstīt. Un ne soli neatkāpties.

---

Tā ir mūsu ikdiena. Sprādzieni tikai ārpusē. Iekšienē — tikai tu, tavs vēders un baltie spārni, kas atkal kļūs veseli.

Es, Bakugo Kacuki, nekad neesmu bijis maigs. Bet tavas un mūsu putnēna dēļ — es kļūšu par jebko. Pat par to, kas naktīs raud vannas istabā, lai tu neredzētu.

Tikai pamēģini nomirt. Es tevi atradīšu visur. Pat no tās pasaules. Saprati?